1 Reliģijas brīvība Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis E.Levits uzskata, 1 ka Latvija kā maza tiesību sistēma ar nelielu juridisku kapacitāti jau gluži kvantitatīvi nevar attīstīt tādu juridisku atziņu krājumu, kas iespējams lielās tiesību sistēmās ar ilgstoši attīstītu tiesību zinātni un apjomīgu tiesu praksi. E.Levits arī pieļauj, 2 ka, ņemot vērā iepriekšminēto secinājumu, Latvijas tiesību zinātniekiem un praktiķiem būtu jāmēģina nevis no jauna konstruēt tiesību pamatprincipus, bet gan atrast tālākattīstības ierosmes un atbildes, kas jau ir aprobētas citā, salīdzināmā tiesību sistēmā. Tādai domai nevar nepievienoties, pat vēl vairāk - pamattiesību jomā būtu jāpārņem arī starptautisko un starpnacionālo tiesu praksē atrodamās juridiskās atziņas. Reliģijas brīvības un Baznīcas atdalītības no valsts principi Austrumeiropā un Krievijā ir jauni un juristu uzmanības lokā ir tikai pēdējos desmit gadus. Bijušajām sociālistiskajām valstīm cilvēktiesību principus ir jāakceptē, ja tās vēlas būt par pilnvērtīgiem starptautisko attiecību subjektiem. Starptautiskās tiesības uzliek par pienākumu valstīm ievērot cilvēktiesības un seko to ievērošanai. Bijušais Latvijas Republikas tieslietu un ārlietu ministrs Dr.iur.V.Birkavs ir teicis, ka tiesības jāinterpretē tā, lai nenodarītu kaitējumu Eiropas Kopienas tiesību principos ietvertajām cilvēktiesībām, jo citādi tiesību akts, kas būs konfliktā ar cilvēktiesībām, tiks anulēts. 3 Valstsvīriem ir jāapzinās, ka mūsdienu pasaulē valsts rīcība, vienalga, vai tā izpaužas administratīva akta vai tiesību jaunrades veidā, ja būs pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem vai pat starptautiski atzītiem principiem, var radīt lielas problēmas. Pasaule, neskatoties uz nacionālisma pieaugumu, ir globalizējusies, kļuvusi integrēta un kļūst izteikti toleranta un multikulturāla. Vismaz šādi tā cenšas motivēt lielu daļu savu lēmumu. Robežas vairs nevar kādu atsevišķu valsti izolēt no ārpasaules, un būtiska nozīme šajā ziņā ir preses, televīzijas, radio un citu masu saziņas līdzekļu attīstībai, kas, gandrīz nekavējoties, rada iespēju apmainīties ar jaunāko informāciju. Nereti gadās, ka atsevišķas valsts iedzīvotāji par notikumiem savā valstī uzzina vienlaicīgi ar visas pasaules iedzīvotājiem. Informācijas apmaiņas ātrums savā ziņā sekmē arī cilvēktiesību attīstību. Attīstoties cilvēktiesību aizsardzības principiem un palielinoties to atzīšanai pasaulē, ir pilnveidojušies cilvēktiesību aizsardzības mehānismi un to darbība. Ikviena fiziska vai juridiska persona var aizsargāt savas dabiskās tiesības, tai skaitā arī reliģijas brīvību, izmantojot masu saziņas līdzekļu (piemēram, interneta) iespējas, un starptautiskā līmenī iegūt kompetentu informāciju, informēt ziņu dienestus par tiesību pārkāpumu, konsultēties un sūdzēties, nepametot ne tikai savu valsti, bet pat savu mājokli. Tie ir apstākļi, kas veicina reliģijas brīvības aizsardzību un reizē arī šī principa nostiprināšanos pasaulē. Faktiski reliģijas brīvība ir indivīda absolūta brīvība domāt, būt pārliecinātam par savu drošību, ticot vienalga kam. Tam ir liela praktiska nozīme, jo tā personu pasargā no valsts indoktrinācijas jebkurā formā. Reliģijas brīvība ir indivīda dabiska tiesība, kuras būtību var izprast, pašam izbaudot reliģiskās pārliecības ierobežošanu *, vai arī izpētot šīs tiesības vēsturisko izaugsmi. Lai atklātu jēdziena saturu ir nepieciešams atskats pagātnē. Saprotot pagātni, mēs varēsim novērtēt šodienu, lai prognozētu rītdienu. Reliģijas brīvība kā visu reliģiju vienāda iespēja netraucēti darboties, pirmo reizi valsts izdotā juridiskā aktā parādās 311.gadā Romas imperatora Konstantīna I izdotā ediktā, ko vēlāk iesauc par Milānes tolerances ediktu. Tajā skaidri saskatāms senās kultūras pragmatisms un * Tieši reliģijas brīvības apspiešana un vajāšanas ir radījušas situāciju, kad locekļi no Jehovas liecinieku, septītās dienas adventistu, Saentaloģijas Baznīcas, Pēdējo dienu Svēto Baznīcas (mormoņi), krišnaīdu un citām reliģiskajām grupām, kas tiek vai tikuši diksriminēti, iekļaujas dažādās cilvēktiesību organizācijās. Tas attiecināms uz dažādām ASV organizācijām, kas orientētas uz jauno reliģiju aizstāvību austrumu virzienā. Varu nosaukt dažus piemērus, jo šos cilvēkus pazīstu personiski: septītās dienas adventists Li Buzbajs (Lee Boothby), kurš vada ASV Starptautisko Reliģijas Brīvības komisiju (United States Commission on International Religious Freedom), mormonis V.Kols Durhams (W.Cole Durham), kas darbojas Starptautiskajā Reliģijas Brīvības un Ticības Akadēmijā (International Academy for Freedom of Religion and Belief), saeintalogs Mārtins Veigtmens (Martin Weightman), kurš vada Saintaloģijas Baznīcas Eiropas Cilvēktiesību Biroju (Church of Scientology Eurpean Human Right Office) u.c.
2 valsts saprātīga pieeja reliģiskajiem jautājumiem. Ediktā ir teikts, ka katrs var pievērsties tai reliģijai, kuru viņš uzskata par sev atbilstošāko, un visiem vienādā mērā tiek garantēta brīvība piekopt savu ticību. Edikta iniciatori bija kristieši. Savā veidā Romas katoļu Baznīcā ilgus gadsimtus praktizētā ķeceru iznīcināšana Eiropas kontinentā sagatavoja augsni Jaunai Pasaulei - ASV. Terors un reliģijas brīvības trūkums sekmēja cilvēkos ilgas pēc sapņu zemes, kurā ikviens būtu tiesīgs izvēlēties ticību pēc saviem ieskatiem. Tāpēc Amerikas atklāšana bija jauna reliģijas brīvības attīstības fāze. Izplatīts ir uzskats, ka mūsdienu reliģijas brīvības princips praksē parādījās tieši Amerikas Savienotajās Valstīs. Amerikas kolonizācijas periodā dažās no nākamajām Savienotajām valstīm atkārtojās Baznīcas valstij raksturīgi konflikti. Piemēram, Virdžīnijā (Virginia) 1610.gadā ar likumu tika noteikts obligāts baznīcas apmeklējums. Sods par nepaklausību bija pēriens ar rīkstēm. Masačusetā (Massachusett) 1630.gadā kāds Dž.Bakers tika nopērts par to, ka šāva putnus sabata dienā. Viegli ar toleranci nebija arī ASV. Par to liecina fakts, ka Džordžs Vašingtons (George Washington) 1789.gadā decembrī, būdams jau ASV prezidents, jāšus uz zirga ceļoja pa Konektikutu (Connecticut) un viņu vietējā vara gribēja sodīt par to, ka tas ceļo svētdienā. Kolonizācijas periodā savstarpējās saskarsmes problēmas, pat asiņainu konfliktu veidā, izbaudīja visas tā laika reliģijas. Amerikas kolonizācijas periodā baptists Rodžers Viljamss (Roger Williams) nodibināja koloniju Rhode Island. Kolonijā par attiecību pamatu kļuva reliģiskā tolerance, kas kā zināms ir reliģijas brīvības obligāts priekšnosacījums. Jāsaka, ka ASV kolonistiem nebija citas iespējas, kā vien respektēt vienam otra pārliecību, lai kāda tā arī nebūtu. To saprata arī citās kolonijās, piemēram, 1620.gadā ASV ar kuģi Mayflower ieradās Anglijas valdības vajātā Leidenes puritāņu grupa, kas, atrazdamās kādu laiku ārpus jebkādas organizētas pārvaldes jurisdikcijas, kolonijā noslēdza savstarpēju vienošanos Par taisnīgu un vienlīdzīgu likumu ievērošanu. Pašreiz R.Viljamsa vēstule The Boudy Tennent of Presecution for Cause of Counscience tiek uzskatīta par reliģijas brīvības būtības aprakstu, kas faktiski ir pamats mūsdienu reliģijas brīvības izpratnei. 4 Nav šaubu, ka, ja amerikāņu valsts veidotāji nebūtu atraduši šādu pragmatisku un tiem laikiem neordināru tiesisku risinājumu, nebūtu arī lielvalsts - Amerikas Savienotās Valstis. Tieši vēlme veidot spēcīgu federālu valsti, neiestiegot starpštatu reģionālajos un iekšējos reliģiskajos konfliktos, bija tas, kas lika amerikāņiem akceptēt reliģijas brīvību kā nacionālu vērtību. Amerikāņi jau sākotnēji bija spiesti veidot tolerantu sabiedrību, lai kolonijas, kuru locekļi bija dažādu Eiropā vajātu un savstarpēji konkurējošu ticību pārstāvji, varētu sadarboties un kalpot kopējam mērķim Savienoto Valstu izveidošanai. Pamazām reliģijas brīvības princips tiesībās tika iekļauts dažādās ASV valstiņās, piemēram, Merilendā (1632.gadā), Rodailendā (1636.gadā) un Pensilvānijā (1682.gadā). Tāpēc nav brīnums, ka pirmais pasaulē nopietnākais dokuments, ar kuru tika atzīta un iedibināta reliģijas brīvība, parādījās tieši Amerikas Savienotajās Valstīs 1791.gadā. Tas bija pirmais no divdesmit sešiem ASV Konstitūcijas labojumiem, kura sākotnējais pamatprincips bija nepieļaut federālās varas iejaukšanos iekšējās pavalstu lietās reliģijas jomā. Pirmais labojums nosaka, ka Kongress nevar izdot likumu, kas dibina kādu reliģiju, vai aizliedz pieturēšanos no tās. Amerikas valstsvīru nolūks bija nomierināt dažas pārlieku reliģiskas pavalstis no centrālās jeb federālās varas ietekmes. Labojums liedza ASV Kongresam nodibināt oficiālo reliģiju un (vai) atbalstīt kādas noteiktas reliģijas vai noteiktu reliģisku doktrīnu. Radikāli sākotnējais princips tika pārgrozīts, kad ASV Augstākā tiesa šo normu skaidroja kā attiecošos ne tikai uz federālo valdību, bet arī uz pavalstīm (štatiem). Šo tiesību XIX gadsimtā centās izmantot Pēdējo Dienu Svēto Baznīca (mormoņi) sakarā ar daudzsievību. ASV Augstākā tiesa noteica, ka šāda pieeja ir konstitucionālas normas pārprasts traktējums un mormoņiem jebkurā gadījumā ir jāpakļaujas likumiem, kas liedz šādas darbības. Tiesa nolēma, ka valsts ir tiesīga iejaukties reliģiskajā darbībā, ja pārliecība, nesamērīgi izpaužoties, sāk aizskart citu cilvēku tiesības. 5 Tomēr jāatzīst, ka šāda ASV pieeja veicināja dažādu reliģisku sektu izplatību un uzplaukumu savā zemē (piemēram, 1774.gadā ASV ieradās septiņi šekeri, kas pēc simt gadiem savu skaitu bija palielinājuši līdz 6000 cilvēku 6 ) un vēlāk arī citās valstīs (piemēram, Latvijā no viena mormoņa
3 1992.gadā izauga 500 cilvēku liela reliģiska organizācija 2001.gadā). Amerikāņu Augstākās tiesas augšminētais traktējums bija sākums analoģiskai reliģijas brīvības izpratnes veidošanai rietumos. Manuprāt, tieši šis brīdis ir uzskatāms par reliģijas brīvības fenomena sākumu. Jēdzieni brīvība, vienlīdzība un reliģijas brīvība kā juridiski jēdzieni parādījās buržuāzisko revolūciju ietekmē. Reliģijas brīvības princips attīstījās lēnām, līdz mūsdienās kļuva par rietumu civilizācijas morāles standartu. To, protams, sekmēja arī tādi tiesību akti kā Neatkarības deklarācija (1776.gadā), Tiesību bills (1791.gadā), Vispārējā pilsoņa un cilvēka tiesību deklarācija (1789.gadā), kas būtiski ietekmēja pasaules tiesisko domu un, kā sevišķi nozīmīgi juridiskie dokumenti, nostiprināja pasaulē brīvas domas un personas autonomijas principus. * XIX gadsimtā, turpinot nostiprināties cilvēktiesību idejai, sāka parādīties tendence apkarot reliģisko diskrimināciju. Tā vēl nav ideja par reliģijas brīvību, bet tikai centieni nepieļaut kādas ticības uzkundzēšanos. Reliģijas brīvības nostiprināšanās cēloņi ir jāskata arī kontekstā ar materiālās vienlīdzības ideju jeb sociālās izlīdzināšanas tendenci, kas bija populāra XIX gadsimta beigās. Tā bija zināma reliģijas brīvības attīstības stadija. Reliģiju un nacionālo minoritāšu aizsardzības sistēmas kā reliģijas brīvībā ietilpstošas kategorijas Eiropā attīstījās pamazām. XX gadsimtā, laika posmā starp diviem pasaules kariem, tās veidojās un attīstījās Tautu Savienības ietvaros 7. Valstis bija noslēgušas konvenciju, kuras 22.pantā bija iekļauts arī jēdziens reliģijas brīvība. Līdz ar Tautu Savienības izjukšanu Eiropā izzuda minoritāšu tiesību aizsardzība. Tā izzuda kopā ar mieru un demokrātiju, lai atdzimtu un pilnveidotos tikai pēc Otrā pasaules kara ANO ietvaros, vēlāk arī Eiropas Savienības ietvaros. 1948.gada 10.decembrī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, bet 1981.gada 25.novembrī ar rezolūciju 36/55 ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Deklarāciju par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskaušanu. Eiropas Savienība šos principus aizguva un tie kļuva par ES tiesību principiem. Palielinoties pasaules integrācijas un demokrātijas procesiem pieauga arī sabiedrisko un reliģisko organizāciju loma cilvēktiesību jomā. 8 Vēsturiski skatot jautājumu, nedrīkst nepieminēt arī XX gadsimta komunistu režīma piekopto ateisma politiku, propagandu un fizisko teroru pret baznīcām. Komunisti institucionāli apspieda jebkura veida brīvību, tai skaitā arī reliģijas brīvību. Komunistiskā Austrumeiropa no vienas puses ārišķīgi deklarēja ticības brīvību, tomēr praksē propagandēja ateismu un vajāja cilvēkus dēļ to reliģiskās pārliecības. Šīs sistēmas sekas vēl joprojām atspoguļojas Austrumeiropas tautu tiesiskajā apziņā. Pagājušā gadsimta aukstais karš starp kapitālismu (Amerikas Savienotām Valstīm) un komunismu (Padomju Sociālistisko Republiku Savienību) * Par to nav pieņemts runāt, tomēr nepieciešams atzīmēt arī Brīvmūrnieku jeb masonu organizācijas lielo ieguldījumu šajā jomā. Masonisms ir uz solidaritātes pamata dibināta vispasaules savienība. Tās ideoloģiskais lozungs Brīvība, Vienlīdzība un Brālība. Vēsturiski masonisms radies no ceļojošo mūrnieku un akmeņkaļu brīvmūrnieku arteļiem, kas jau X gs. Eiropā nodrošināja baznīcu un piļu celtniecību. Ar brīvmūrnieku celtām ēkām saistījās daudz noslēpumu (slepenas pazemes ejas, slepenas durvis u.tml.), kas radīja arteļa biedros noslēgtības un augstākās kastas apziņu. Saistība ar reliģiju un noslēpumiem izskaidro organizācijas slepenos iesvētības un citus rituālus (piem., īpašās konfidenciālās masonu atpazīšanas zīmes). Arteļa locekļiem kļūstot bagātākiem un ietekmīgākiem, korporatīvās saites turpina saglabāties un organizācija transformējas, kļūstot par īpašu un ietekmīgu ļaužu slepenu kopu. Lai gan, kā jau minēts, kustības pirmsākumi meklējama X gadsimtā, par masonu dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1646.gads, kad Anglijā nodibina Masonu ložu (Masson Hall). Par masonu kustības biedriem ir bijuši daudzi ASV Konstitūcijas izstrādātāji un pirmais ASV prezidents D.Vašingtons. Kustības biedri ir bijuši arī Voltērs, Didro, Ruso, Herders, Gēte, Mocarts, Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais, Napaleons, spāņu diktators Franko, kā arī ASV Federālā Izmeklēšanas Biroja (FIB) dibinātājs D.Hūvers. Pēdējam tika piešķirts ložas 33 grāds, kas tiek uzskatīts par augstāko pakāpi šai slepenajā organizācijā. Masonu mērķis ir nevis pasaules valstu izpildvaru pārņemšana, bet reālas ietekmes nodrošināšana pasaules valstu un starpvalstu institūcijās. Ja runā par cilvēktiesību, īpaši reliģijas brīvības ideju nostiprināšanos, tad ir viedoklis, ka sakarā ar kustībā esošo lielo augsta ranga garīdznieku skaitu, kustība ir pievērsusi lielu uzmanību reliģijai. Tātad tas nozīmē, ka lozungs Brīvība, Vienlīdzība un Brālība tiek attiecināts arī uz baznīcu savstarpējām attiecībām, kā arī uz baznīcas un valsts attiecību jomu. Nevar aizmirst arī jakobīņu kā brīvmūrnieku ietekmi uz Franču revolūciju, kas ietekmēja liberalizācijas procesus visā Eiropā.
4 jeb ideoloģisko sistēmu konflikts, bija labs iegansts arī apzinātai reliģijas izmantošanai politiskās jeb nacionālās interesēs. Ja Krievijā komunistu pārvaldītajās teritorijās reliģisko organizāciju darbībai sekoja PSKP Centrālās Komitejas struktūras - Valsts Drošības Komiteja un Centrālā Izlūkošanas Pārvalde, kuras izmantoja savu ietekmi, lai nepieļautu jebkādu režīmam naidīgu spēku attīstīšanos, tad ASV Valsts departaments, kurā kā atsevišķa struktūrvienība darbojās Centrālā Izlūkošanas Pārvalde, izmantoja baznīcas kā spēku, kas bija labs izpalīgs komunistu dzelzs žoga iedragāšanā vai caursišanā. Līdzīgu viedokli ir paudusi arī Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura uzskata, ka pašreizējās nostādnes par cilvēktiesībām ir radušās aukstā kara laikā. Viņa pamatoti ir izteikusies, ka cilvēktiesību jēdziens (tātad arī reliģijas brīvība) vairākus gadu desmitus tika lietots kā politisks ierocis - gan rietumu valstīs, vēršoties pret komunistisko bloku, gan komunistiskajās valstīm, rīkojot diversijas pret citām zemēm. Latvijas prezidentei ir bažas, ka cilvēktiesību jēdziens vēl šobaltdien nav pazaudējis šīs savas politiskā ieroča konotācijas. 9 Komunistu režīma vairs nav, tomēr divas lietas no aukstā kara laikiem ir kļuvušas par mūsdienu realitāti, tiesa gan transformētā veidā, pirmkārt, tas ir ateisms, kas ir pārveidojies ksenofobijā un, otrkārt, tā ir reliģija kā politisks instruments. Aukstā kara laika reliģijas, īpaši jaunās, kļuva par cīnītājām pret totalitārismu Austrumos. Šī prakse joprojām parādās Ķīnas valsts un Baznīcas attiecībās, ASV un islamisko valstu attiecībās, Krievijas un Ukrainas attiecībās. Interesanti par to 1999.gada 15. martā lekcijā Kembridžā (Anglija) ir izteicies bijušais Krievijas vadītājs Mihails Gorbačovs. Analizējot demokrātijas stāvokli bijušajās sociālisma zemēs, viņš piezīmēja, ka to biedējot reliģijas iejaukšanās lielajā politikā. Tas esot bīstams un neprognozējams process. Uz jautājumu - par situāciju ar reliģijas brīvību kopumā, M. Gorbačovs atbildēja, ka Krievijā tā nav apdraudēta, jo vienas konfesijas (pareizticības) dominante absolūti nekaitēšot citām reliģijām. Krievijā valdošā striktā attieksme pret jaunajām reliģijām radusies tikai dažu destruktīvu un bīstamu sektu darbības rezultātā. Situācija drīzumā noskaidrošoties. 10 Process, kas saistīts ar reliģijas brīvību, nav viendabīgs, un ir iespējams atzīmēt tikai tā kopējās tendences. Pasekojot reliģijas brīvības konstitucionālās uzvaras gājienam, redzam, ka reliģijas brīvība ir konstitūcionāli nostiprināta ļoti daudzās valstīs 11 : Norvēģijā - 1814.gadā; Beļģijā - 1831.gadā; Luksemburgā - 1868.gadā; Šveicē - 1874.gadā; Somijā - 1919.gadā; Grieķijā - 1920.gadā; Francijā - 1921.gadā; Austrijā - 1921.gadā; Īrijā - 1937.gadā; Lietuvā - 1938.gadā; Itālijā - 1948.gadā; Vācijā - 1949.gadā; Polijā - 1952.gadā; Dānijā - 1953.gadā; Ungārijā - 1972.gadā; Zviedrijas 2. Konstitucionālajā likumā - 1975.gadā; Spānijā - 1978.gadā; Monako - 1962.gadā; Maltā - 1964.gadā; Portugālē - 1982.gadā; Nīderlandē - 1983.gadā; Rumānijā - 1991.gadā; Bulgārijā - 1991.gadā; Latvijas Konstitūcijas 99.pantā 1998.gadā 12. Katolicisma majoritātes teritorijās reliģijas brīvība izplatās tikai XX gadsimtā, kamēr protestantu zemēs tā ir dabiska tiesība gandrīz jau simts gadu. Vatikāns (vismaz deklaratīvi) no katoļu reliģijas monopola Eiropā atteicās 1965.gadā, pasludinot vienu no Vatikāna II koncila dokumentiem - Reliģijas Brīvības Deklarāciju. Tikai pēc šī Vatikāna soļa tādi katolicisma bastioni kā, piemēram, Itālija un Spānija spēra reālus soļus reliģijas brīvības īstenošanas virzienā. 13 XXI gadsimta sākumā var samanīt jaunu iezīmi reliģijas brīvības attīstībā, kas izpaužas starptautisko cilvēktiesību institūciju darbībā, kas vērsta, lai aizsargātu reliģisko minoritāšu organizāciju tiesības. Dažbrīd notiek pārspīlējumi, kurus varētu nosaukt par minoritāšu glorificēšanu, jo reliģijas minoritātes nevar skatīt atrauti no citām minoritāšu aizsardzības sistēmām (sieviešu līdztiesības, homoseksuālisma utt.). Eiropā XX gadsimtā izveidojās nopietna reliģiju un nacionālo minoritāšu aizsardzības sistēma, kuras dzīvotspēja tiks pārbaudīta tuvākajos divdesmit gados. Runājot par pēdējā laika tendencēm reliģijas brīvībā, nepieciešams atzīmēt, ka arvien vairāk reliģijas brīvības izpausmes tiek aizstāvētas ar starptautisko metožu palīdzību. Vēl vērojama tendence, kuru pašreiz nevar nepieminēt, ir - islamisko valstu nevēlēšanās atzīt reliģijas brīvību par savu tiesību principu. Tā ir nopietna ļoti atšķirīgu kultūru sadursme, kas tuvākā nākotnē var radīt starptautisku saspīlējumu. Rietumu civilizācija pamazām ir spiesta atzīt, ka islama kultūrai ir savas īpatnības, kas nepieļauj tai rietumu kultūrā izstrādātos principus
5 pieņemt par saviem. Acīmredzot, tas ir tāpēc, ka islama reliģija ir saistīta ar nacionalitāti, kas atšķirīga no indoeiropiešu cilmes. Reliģijas brīvības princips ir Rietumu civilizācijas sastāvdaļa, un mums tas jāievēro, jo mēs piederam šai civilizācijai. Nedaudz par terminoloģiju. Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, valsts līmenī lieto terminu reliģijas brīvība, lai gan pirms 50 gadiem lietoja terminu ticības brīvība. Tā nav nodeva modernismam, bet atšķirība terminu izpratnē. Ticības brīvība (freedom of belief) nozīmē indivīda ticības brīvību, kas ietver sevī arī tiesības uz ateistisku pasaules pārliecību un savrupu filozofisku pasaules skatījumu. Reliģijas brīvība (religious liberty) ir plašāks jēdziens un ietver sevī arī juridiskas personas jeb ticīgo apvienību tiesības. Acīmredzot, lai nerastos sajukums terminoloģijā, vairāk lieto jēdzienu reliģijas brīvība, tādējādi nodalot vienu no otras filozofiskas un ateistiskas pārliecības. * Reliģijas brīvība modernajā tiesību izpratnē sastāv no diviem subjektiem, kurus valstij ir jāaizsargā. Pirmkārt, tas ir indivīds, kuram ir personiska rakstura tiesības uz reliģijas brīvību. Otrkārt, tā ir juridiska persona - reliģiska organizācija, kurai ir tiesības uz reliģijas brīvību, lai aizsargātu savas organizācijas locekļus. Tā ir jauna pieeja, kas izveidojusies no reliģisko organizāciju tiesībām darboties. Minēto subjektu tiesības uz reliģijas brīvību brīžiem savstarpēji pārklājas un veido vienotu veselumu. Juridisko personu reliģijas brīvību tiesības ir radījušas moderno cilvēktiesību aizsardzības mehānismu, jo mūsdienās juridiska persona savas cilvēktiesības var aizstāvēt tikpat veiksmīgi kā atsevišķs indivīds. Var gadīties, ka valstī reliģijas brīvība ir reģistrētām juridiskām personām (reliģiskām organizācijām), bet nav šīs brīvības indivīdam. Piemēram, islama valsts var pieļaut, ka pastāv un darbojas visu veidu reliģijas, tajā pašā laikā valsts praksē var atbalstīt islama principu - par ticības maiņas aizliegumu atsevišķam indivīdam. Vienlaicīgi var pastāvēt brīvība organizācijām, bet ne brīvība indivīdam. Reliģiska organizācija, kas saskaņā ar valsts noteikto kārtību ir reģistrējusies par juridisku personu, iegūst tiesībsubjektību un valsts garantētas priekšrocības un pienākumus, kas jāpilda attiecībā pret valsti, saviem locekļiem un trešajām personām. Reliģiskā organizācija kā juridiska persona nošķir savu īpašumu un atbildību no savu locekļu atbildības. Līdzīgi tiek nošķirta arī atbildība par darbību, jo mūsdienās reliģiska organizācija neatbild par savu locekļu darbību. Savukārt, reliģiskās organizācijas locekļu reliģijas brīvība iegūst citu kvalitāti, jo no individuālas vērtības kļūst par juridiskas personas vērtību. Izveidojas unikāla situācija, jo, neskatoties uz šo apvienošanos un reģistrēšanos, nezūd arī organizācijas locekļu individuālā reliģijas brīvība. Taču juristiem ir jāatceras, ka šī diferenciācija ir īpaši svarīga tad, kad tiesās tiek iesniegtas sūdzības par reliģiskās organizācijas brīvības ierobežošanu. Tiesu praksē organizācijas reliģijas brīvība ir jānošķir no atsevišķas personas reliģijas brīvības, jo tās ir atšķirīgas. Lai arī princips ir viens, tomēr tā praktiskā piemērošana jeb tiesiskā realizācija ir atšķirīga. Pēdējā laika tendences liecina, ka juridiskās personas pamazām sāk atzīt par cilvēktiesību subjektiem. Tas notiek arī konstitucionāli. Ja vecākās tiesību sistēmās iepriekšminētais izriet no tiesu prakses (piemēram, konstitucionālo tiesu spriedumiem), tad jaunās valstis tās iekļauj savās konstitūcijās kā normu. Tā, piemēram, Gruzijas Konstitūcijas 44.pantā noteikts, ka Konstitūcijā noteiktās galvenās tiesības un brīvības attiecas tikpat labi uz juridiskām personām kā uz indivīdiem. Reliģijas brīvība ir tiesiski politisks termins, kas par konstitucionālu pārtapis ilgā laika periodā. Lai gan Rietumeiropas tiesību un morāles izcelsme lielā mērā ir saistīta ar kristietību, tiesiskais jēdziens reliģijas brīvība vai vispār morāla rakstura brīvības izpratne nav ekvivalents jēdziens analogam kristīgās Baznīcas terminam. Jēdziens reliģijas brīvība nav radies no reliģiskām dogmām. Drīzāk tas ir valsts izgudrojums, lai demokrātijas apstākļos varētu tiesiski aizsargāt reliģiskas minoritātes no vairākuma reliģiju iespējamām represijām. Bībelē vārds brīvība atrodams divdesmit reizes. Astoņas reizes Vecajā Derībā, kur brīvība domāta tikai kā * Līdzīgi kā sarunvalodā jēdziens baznīca ir sinonīms konfesijai, reliģiskai organizācijai, denominācijai, reliģiskas organizācijas vadībai utt.
6 atmaksa par verga labu uzvedību (paklausību); divpadsmit reizes Jaunajā Derībā, kur brīvība ir tā balva, ko Dievam paklausīgie bērni gūst no Jēzus. 14 Bībelē vēl runā par cilvēka brīvību no grēka (Rom. 6:14-23), no tumsas varas (Kol.1:13), no sātana valgiem (Jņ.12:30-33), no Mozus bauslības (Rom.7:6; Gal.2:4; 4:5, 1; 5:1) un no nāves varas (Rom. 8:21-23). Runā par to, ka Kristū cilvēkiem ir dota brīnišķīga brīvība (Jņ. 8:32, 36), jo,... kur ir Tā Kunga Gars, tur ir brīvība (II Kor. 3:17). Bibliskā brīvība ir arī garīga brīvība no grēka. 15 Protams, vispārzināms ir fakts, ka Rietumu kultūra un tiesības ir attīstījušās kristīgās reliģijas ietekmētas. Reliģijas saistību ar morāli un tiesībām redzam, ja aplūkojam kristīgās ticības desmit baušļus. * Tomēr reliģijas brīvība kā tiesisks jēdziens ir sekulārās jeb laicīgās sabiedrības produkts, kuram ar reliģiju ir visai nosacīta saistība. Runājot par mūsdienīgas reliģijas brīvības tiesisko normu izveidi, īpaši jāmin Indijas pārstāvja ANO Arkota Krišnašvami (Arcot Krishnaswami) 1956.gada ziņojums, 16 kas kļuva par pamatu turpmākajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem reliģijas jomā. jomā. Vēl labs paskaidrojums jēdzienam reliģijas brīvība ir tiesu prakse, jo kā izteicies ASV tiesnesis Čarlzs Evans Hjudžs amerikāņu tiesību patieso vērtību atklāj tikai to tiesu spriedumi. 17 No tiesu spriedumos paustajiem principiem un juridiskajām atziņām citas valstis (piemēram, Latvija) var mācīties kā sasniegt nepieciešamo juridisko dziļumu un līdz ar to lielo tiesību sistēmu uzstādīto kvalitātes standartu. 18 Arī reliģijas brīvības princips drīzāk ir izprotams no anglo-sakšu tiesību case law vai precedentu tiesību aspekta, nevis no normatīvisma pozīcijām, jo jautājums cieši saistīts ar Baznīcas atdalītības no valsts principu. Iespējams, ka tieši tāpēc arī Latvijā un cituviet Eiropā dažbrīd ir grūtības ar sarežģīto kāzusu skaidrošanu par reliģijas brīvību vai reliģiskās darbības izpausmēm. Tas gan, protams, nebūtu problemātiski, ja tiesneši vai ierēdņi (tātad tie, kas piemēro likumu) zinātu vismaz vienu Eiropas lielo tautu valodu un izmantotu visus pieejamos avotus, lai izprastu konstituticionālu principu dabu. Pārāk maz tiesneši un ierēdņi izmanto parlamenta stenogrammas, juridisko zinātni un citu valstu pieredzi. Derētu atcerēties, ka, lai gan Cilvēktiesību tiesas vai nacionālo tiesu spriedumi nav formāli saistoši precedenti, tiesa, skatot jaunu lietu, parasti izmanto iepriekšējos spriedumus kā izziņas materiālu. Tādējādi spriedumi kā tiesu prakse ir nozīmīgs materiāls, lai noteiktu tiesību jēgu. Jāatzīmē, ka reliģijas brīvībai raksturīgas ir dažas vispārīga rakstura iezīmes, un visām ticībām pasaules kultūras attīstībā ir vienāda vērtība un nozīme. Ja valsts ir ieinteresēta demokrātiskā pārvaldē, tad tai jārespektē savu pilsoņu reliģiskās pārliecības brīvība, tās izpausmes formas un, protams, paša reliģija. Un valstij jāseko, lai pilsoņu (kā tiesību subjektu) īpašā ieinteresētība reliģijas brīvības un cilvēktiesību jomā nenonāktu nesaskaņā ar sabiedrības interesēm. Par valsts vadmotīvu šajā ziņā varētu derēt I. Kanta apliecinātais princips: ikviens ir brīvs savā rīcībā, tomēr vienas personas brīvība nedrīkst ierobežot otra cilvēka brīvību. Reliģijas brīvības pamats nav valsts tiesību aktos, bet gan cilvēka dabā. Likumi tikai atzīst šo brīvību kā tiesību, kas ir dabiska. Reliģijas brīvība balstās uz cieņu pret cilvēku (dignity of the human person), kas ir cilvēktiesību pamatā. Reliģijas brīvības zelta likums ir kristiešu maksima: nedari otram to, kas tev pašam nepatiktu. 19 Lai gan reliģijas brīvība ir reliģiskās dimensijas viens no vissvarīgākajiem elementiem, kas ļauj veidot ticīgo identitātei un dzīves konceptam, tā tikpat vērtīga ir ateistiem, agnostiķiem, skeptiķiem un vienaldzīgajiem. Plurālisms nav nošķirams no demokrātiskās sabiedrības, kurā tas tika panākts gadsimta gaitā un, kas ir atkarīgs no tās. Šī brīvība satur sevī tiesības brīvi ticēt vai neticēt, praktizēt vai nepraktizēt šo ticību. 20 Faktiski pat prasība atklāt savu reliģisko pārliecību, vienalga kādā nolūkā, ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pantā noteiktās reliģijas brīvības pārkāpums. 21 * (1) Pirmie trīs baušļi liek kristiešiem mīlēt Dievu, pārējie septiņi baušļi liek mīlēt cilvēkus. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man (Izc.20,3); (2) Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot (Izc.20.7); (3) Tev būs svēto dienu svētīt (Izc.20,8); (4) Tev būs godāt savu tēvu un savu māti (Izc.20,12); (5) Tev nebūs nokaut (Izc.20,13); (6) Tev nebūs laulību pārkāpt (Izc.20,14); (7) Tev nebūs zagt (Izc.20,15); (8) Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko (Izc.20,16); (9) Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu (Izc.20,17); (10) Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam (Izc.20,17).
7 Reliģijas brīvība, pirmkārt, balstās uz visu cilvēku vienlīdzību, otrkārt, uz šīs vienlīdzības ievērošanu, ko var saukt arī par diskriminācijas nepieļaujamību. Treškārt, lai valstī varētu būt pilnīga reliģijas brīvība (full religious liberty), ir jāpastāv baznīcas un valsts atdalītībai. Ceturtkārt, jāņem vērā, ka reliģijas brīvība ir atkarīga no attiecīgajā sabiedrībā valdošās tolerances līmeņa. Reliģijas brīvība var pastāvēt tikai tajās valstīs, kurās ir nostiprinājusies reliģiskā tolerance kā sabiedriskās dzīves norma. Reliģiskā tolerance ir noteikta sabiedrības attīstības stadija, kas izveidojas dažādu apstākļu sakarā. Reliģiskā tolerance valstī var izveidoties: 1) ja valstī tā tiek apzināti izveidota (piem., starptautisku apsvērumu dēļ vai Eiropas Savienības kandidātvalstij, saskaņojot savas valsts likumus ar ES prasībām, vai starptautiska spiediena rezultātā grozot savus nacionālos likumus); 2) vēsturiski (piem., izveidojoties ASV kā federālai valstij, tas bija priekšnosacījums valsts pastāvēšanai); 3) ja monokonfesionālai valstij pievieno teritorijas, kuras apdzīvo citu konfesiju piekritēji ; 4) ja vienā valstī apvienojas iedzīvotāji, kas pieder dažādām konfesijām (piem., Latvijā 1918.gadā apvienojās Latgales iedzīvotāji - katoļi un Vidzemes, Zemgales, Kurzemes iedzīvotāji, kas pārsvarā bija luterāņi); 5) ja monokonfesionāls iedzīvotāju sastāvs sadalās dažādās konfesijās (piem., Vācijā katoļos un luterāņos); 6) ja monokonfesionālā valstī no ārienes ienāk un izplatās citas reliģijas (konfesijas). Pastāvot valstī vienai reliģijai, problēmas nerodas (cīņa var norisināties tikai konfesionālā līmenī par varu organizācijas iekšienē), savukārt, ja valstī pastāv vairākas reliģijas (konfesijas), tad valsts var būt vai nu par stabilizējošo elementu dažādo reliģisko grupu mierīgā līdzāspastāvēšanā, vai pretēji valsts var būt par lobiju kādai no reliģiskajām grupām. Demokrātiskā valstī valstij nav tiesību iejaukties reliģiju savstarpējā konkurences cīņa, jo ir jāvalda reliģiskai tolerancei. Ja valsts to neievēro, tad visai pārliecinoši var apgalvot, ka starptautiskā sabiedrība, neskatoties uz valsts nacionālo suverenitāti, piespiedīs šo valsti kļūt par tolerantu. Valstij ir jābūt par vidutāju reliģiju savstarpējos ķīviņos, pretējā gadījumā reliģiju starpā sāksies cīņa uz dzīvību un nāvi par izdzīvošanu. Valstij, balstoties uz baznīcas un valsts atdalītības principu, vidutāja funkcija ir jāpilda neieinteresēti un objektīvi. Valstij jāseko, lai kāda organizācija vai indivīds neierobežotu otra tiesības, motivējot to ar savu reliģiju. Valsts izpildvaras prasme praksē īstenot neitralitāti ir noteicošā reliģiskās tolerances veidošanā un reliģijas brīvības pastāvēšanā. 22 Reliģijas brīvība ir viena no cilvēka dabiskām pamattiesībām. Indivīdam un reliģiskām organizācijām valstī ir jāņem vērā, ka: - indivīda tiesības ticēt ir viņa personiskā lieta; - sabiedrība nedrīkst apspiest indivīda apziņas brīvību un organizācijas reliģijas brīvību; - indivīds nedrīkst ar savu ticību traucēt saviem līdzcilvēkiem; - indivīda reliģiskās pārliecības izpausmes nedrīkst kaitēt valstij un apdraudēt sabiedrisko drošību; - indivīdam ir tiesības uz tā kulta vietu svētumu un neaizskaramību; * - reliģisko organizāciju darbība nevar būt saistīta ar politisko organizāciju (partiju) atbalstīšanu vēlēšanu kampaņā; * Afganistānas valdošais islama grupējums Teleban 2001.gada pavasarī, neņemot vērā starptautiskās sabiedrības nosodījumu, ar smago artilēriju iznīcināja divas klintī izcirstas milzīgas Budas statujas. Talibi paziņoja, ka statujas, kuras tie ir mantojuši no senčiem, neatbilstot to ticībai un neesot paciešamas, jo tie esot elku tēli. Pakistāna, Sauda Arābija un Apvienoto Arābu Emirāti statuju iznīcināšanu nodēvēja par iekšēju reliģisku jautājumu. Par godu vandālisma aktam 2001.gada 19.martā Teleban virsvadonis mulla Mohammada Omara izdeva rīkojumu upurēt 100 govis. Oficiālā motivācija šim upurim bija atzinums, ka tas nepieciešams, lai izpirktu vilcināšanos elku iznīcināšanā un lūgtu Allaham piedošanu. 12 govis upurēja galvaspilsētā Kabulā, bet trīs katrā valsts provincē.
8 - reliģija, kurus indivīdi praktizē (neatkarīgi no tā vai tie ir vai nav apvienojušies reliģiskā organizācijā kā juridiskā personā) nevar būt netikumiska (amorāla); sekošana reliģijai nevar izraisīt cilvēku veselībai un dzīvībai bīstamas sekas; - ja darbība reliģiskajā organizācijā kaitē nepilngadīgai personai, valsts pienākums ir rūpēties par jauno pilsoni un tas valstij dod tiesības ierobežot reliģijas brīvību. * No iepriekšminētā var secināt, ka reliģijas brīvība ir indivīda neierobežota brīvība, kuru var ierobežot tikai tik daudz, lai nebūtu traucētas sabiedrības locekļu tiesības. Reliģijas brīvība ietver sevī desmit galvenās tiesības, un, ja kaut vienas no tām kādā valstī iztrūkst, reliģijas brīvība šajā valstī nav pilnīga. Šīs tiesības ir: - tiesības paust jebkuru reliģiju; - tiesības veikt reliģiskus rituālus (t.sk. publiski); - tiesības mainīt reliģisko piederību; - tiesības neatzīt nevienu reliģiju; - tiesības propagandēt savu reliģiju; - tiesības propagandēt ateismu; ** - tiesības uz labdarību un sociāla rakstura aktivitātēm; - tiesības uz reliģisko izglītību un garīgā mācību personāla sagatavošanu; - tiesības uz visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā neatkarīgi no viņu ticības; - tiesības uz reliģiskās aprūpes saņemšanu (cietumā, armijā, slimnīcā un citur). *** Apskatot visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, jāpiebilst, ka, pirmkārt, šeit runājam ne tikai par indivīdu vienlīdzību (piemēram, tiesas priekšā), bet arī par reliģisko organizāciju kā juridisku personu vienlīdzību valsts priekšā. Piemēram, valsts nedrīkst vienai organizācijai piemērot bargāku sodu kā citai. Ja runājam par privilēģijām, kas nāk no valsts, tad tas neattiecas uz reliģijas brīvības jomu. **** Mūsdienās indivīdu tiesībsubjektība ir izlīdzinājusies, un valstij vienādi jāattiecas kā pret saviem pilsoņiem tā arī pret reliģiskām organizācijām, nešķirojot tos pēc ticības. Iepriekšminēto nevajadzētu jaukt ar valsts uzticēšanos atsevišķām reliģiskām organizācijām, kas izpaužas, piemēram, laulību reģistrācijas funkcijas deleģēšanā. Pastāvot reliģijas brīvībai, valsts neliek šķēršļus reliģiskajām organizācijām laulību reģistrēšanai, tomēr tā neuztic valstiski svarīgas funkcijas veikt visām reliģijām, bet tikai pārbaudītajām ilgā laika periodā. Valsts uzticība nevar būt motivēta tikai ar organizācijas konkrēto reliģisko orientāciju. Valsts var atbalstīt reliģisku * Ierobežojumam ir jābūt saprātīgam: reliģijas brīvības ierobežojums nevar būt lielāks kā bērna tikumības, veselības vai dzīvības apdraudējums. ** Reliģijas brīvība nesniedz tikai tiesības uz reliģijas brīvu praksi, bet arī tiesības netraucēti propagandēt savu reliģiju. Tā ir viena no reliģijas brīvības funkcionālajām sastāvdaļām, to var skatīt arī atsevišķi kā vārda brīvību. Tiesības uz informācijas apmaiņu ir jāuzskata par absolūtām un ierobežot tās var tikai likumā noteiktā kārtībā. Protams, ir jānošķir kristīga sludināšana no nepiedienīga prozelītisma, jo pēdējais ir pirmā deformēta izpausme. Prozelītisms var izpausties kā materiālu labumu vai sociālu priekšrocību piedāvājums ar mērķi pievilināt jaunus Baznīcas locekļus, vai radīt nepanesamu spiedienu uz cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē vai postā; tas var izmantot vardarbību vai smadzeņu skalošanu un nekādā ziņā nav saistāms ar domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. (Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Kokkinakis v. Greece, nr 3/1992/348/421). Kādā tieslietā, kurā persona tika apsūdzēta prozelītismā par to, ka, atrazdamās ieslodzījumā, piesolīja cigaretes tiem kameras biedriem, kas atteiksies no savas reliģijas, Vācijas Konstitucionālā tiesa pauda uzskatu, ka pievēršanās savai ticībai un pārliecināšana kādu novērsties no savas ticības tiek uzskatītas par tiesiskām darbībām, tomēr tās var kļūt par Vācijas pamattiesību ļaunprātīgu izmantošanu, ja persona mēģina tieši vai netieši, izmantot zemiskus vai amorālus paņēmienus, atrunājot citus no viņu pārliecības ( ) atalgo kādu ar luksusa labumiem, cenšoties panākt, ka tas atsakās no savas ticības, nebauda to aizsardzību, ko nodrošina Pamatlikums (Vācijas Federālā Konstitucionālā Tiesa. Tobacco Atheist, 12 BverfGE (1960). *** Uz šo punkta var attiecināt arī tiesības uz apbedīšanu saskaņā ar indivīda praktizētās reliģijas rituāliem. **** Izņēmums ir tikai tādas privilēģijas, kas ierobežo citu organizāciju darbību. Tāpat uz reliģijas brīvības jomu neattiecas nodokļu atlaižu jautājums un valsts funkciju deleģējums. Tomēr iepriekšminētais nenozīmē, ka privilēģijas, nodokļu atlaides vai valsts funkciju deleģējums nevarētu būt pretrunā ar Baznīcas atdalītības no valsts principu. Valstij finansiāli jāatbalsta nevalstiskas, tai skaitā reliģiskas organizācijas, ja tās pilda valsts deleģētu funkciju. Nodokļu atlaides pret reliģiskajām organizācijām valsts piemēro tad, ja tās veic sabiedrībai (nevis konkrētai reliģijai) vajadzīgu darbu. Pamatā tā ir sociālā joma.
9 organizāciju ar reliģiju nesaistītu mērķu sakarā, piemēram, finansējot Baznīcas kultūrvēsturiskos pieminekļu atjaunošanu, kas ir visas nācijas vērtība, atbalstot Baznīcas sociālo darbu grūtdieņu aprūpē un tamlīdzīgi. Jāatzīmē, ka to valstu politiku, kurās netieši (likumos neatrunājot) vai pastarpināti (ar valsts pārvaldes aktiem un izpildvaras darbību) atzīst kādu noteiktu reliģiju, sauc par pozitīvās neitralitātes (positive neutrality) politiku. * Šāda politika nediskriminē minoritāšu reliģijas, jo neierobežo to darbību. Piemērs ir Portugāle, kurā, neierobežojot pārējās reliģijas, finansiāli tiek atbalstīta Romas katoļu baznīca. Un tas nav pretrunā ar Portugāles Konstitūciju, kurā ir garantēta reliģijas brīvība. Jāpiezīmē, ka šīs valsts konstitūcijā nav arī normas, kas nosaka valsts un baznīcas atdalītību. Turklāt jāņem vērā, ka savu domu, pasaules uzskata un reliģiskās pārliecības paušana ietver sevī arī tiesības dzīvot saskaņā ar saviem uzskatiem un, starp citu, - arī ārēji paustiem uzskatiem. Tas var notikt gan individuāli, gan kolektīvi, kopā ar citiem tā paša uzskata paudējiem. Tomēr jāatceras, ka reliģijas brīvība ir jārealizē ievērojot spēkā esošos likumdošanas aktus. Reliģijas brīvība ir ietverta Apvienoto Nāciju Organizācijas deklarācijas 18.pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18.pantā. ** Reliģijas brīvība definēta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9.panta 1. daļā: Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Definīcija garantē aizsardzību ne tikai reliģijas brīvībai, bet arī ateismam un pacifismam, uzskatot tos par vienu no indivīda pārliecības formām. Šāda pieeja liecina, ka pacifisms arī ir daļa no domas un apziņas brīvības satura un ir uzskatāms par filozofiju. Taču noteikt robežu starp pacifismu un politisku programmu ir ļoti grūti, pat neiespējami. Jāpiebilst, ka Vācijas Konstitucionālā tiesa uzskata, ka saskaņā ar pamatlikumu ticības brīvība nodrošina indivīdam tiesības izvēlēties viņa dzīves ceļu atbilstoši viņa pārliecībai, neatkarīgi no tā, vai tā ir reliģiska, vai antireliģiska. Tādēļ ticības brīvība ir vairāk nekā reliģiska tolerance Faktiski, skatot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pantu, ateisti, redzot, ka domu un apziņas brīvība ir iekļauta pat pirms reliģijas brīvības jēdziena, var būt apmierināti. Liberāļi var būt apmierināti, redzot, ka visas minētās brīvības ir ierindotas vienā līmenī un nevienai no tām netiek dota priekšroka. Savukārt ļoti reliģiozi cilvēki var uzskatīt, ka domu un apziņas brīvība attiecas nevis tikai uz reliģiju vispārīgi, bet tikai uz patieso reliģiju, to vienīgo, kurai pieder arī viņi. 23 Definīcija ne tikai pieļauj kādas ticības paušanu vai tās esības slēpšanu. Pamatlikuma politiskā griba paplašina ticības brīvību arī līdz prozelītismam kā savā konfesijā, tā arī pārvilinot rekrūšus no citām konfesijām. Aizsargāta darbība satur sevī citas personas pārliecināšanu atteikties no ticības vai pievēršanas citā ticībā. 24 Kā uzskata Vācijas Erlangenes-Nirnbergas universitātes profesors Dr.iur.R.Cipeliuss, sabiedrības integrācijas spēku un stabilizācijas funkciju valsts nopērk ar toleranci pret citādi domājošiem sabiedrības locekļiem. 25 Tomēr tolerance ir tāds jēdziens, kas atkarīgs no tiesu prakses un šai sakarā ir vitāli svarīgi, kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pantu traktē Eiropas Cilvēktiesību tiesa, jo no šīs tiesas noteiktās * Vēl ir valstis, kur pastāv valsts un baznīcas kooperācija (piem.,vācija), tradicionalitāte (piem., Lietuva), nacionāla baznīca (piem., Ukraina), valsts vai tautas baznīca (piem., Skandināvijas valstis vai Lielbritānija). Tajās arī netiek ierobežotas citas reliģijas, kas nozīmē, ka reliģijas brīvība var pastāvēt arī apstākļos, kad kādai vai vairākām no reliģijām tiek piešķirts tā saucamais nacionālais labvēlības statuss. Protams, statuss tiek saistīts vairāk ar kultūru un vēsturi un mazāk ar konkrēto reliģiju. Ir arī citi uzskati, kas atšķiras no šeit minētā. Piemēram, Spānijas Lakorūnas Universitātes (University of LA Coruna) profesors M.Garsia (Gloria M. Moran Garcia), analizējot reliģijas brīvību, kategoriski noraida ideju par tradicionalitāti. Pēc viņa domām ir diskriminējoši, ja reliģijas tiek sadalītas tradicionālajās un netradicionālajās. Diskriminējoši esot piešķirt privilēģijas (naudu vai labvēlību) ar likumu izdalītajām tradicionālajām konfesijām. (Gloria M. Moran Garcia What Is Religious Liberty and What Should the Laws Guarantee?/ Fides et libertas 1998. The Journal of the International Religious Liberty Association/ USA P.31.) ** Paktā īpaši norādīts, ka dalībvalstis apņemas cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību, nodrošināt savu bērnu reliģisko un tikumisko izglītību saskaņā ar savu pārliecību.
10 tiesiskās robežas ir atkarīga jēdziena šaurāka vai plašāka interpretācija un piemērošana nacionālajās tiesību sistēmās. Šeit jāsaka, ka Cilvēktiesību tiesa vēl joprojām izvairās no termina domas, apziņas un reliģijas brīvības izpratnes galējas definīcijas (piemēram, vai valsts var ierobežot veidu, kādā tiek izplatīta ticība). Tas, acīmredzot, tiek darīts, lai atstātu tiesai variācijas iespēju, pieņemot lēmumus par to vai citu sarežģītu kāzusu. Prevalē uzskats, ka reliģijas brīvība ir pārāka pār citām konkurējošām tiesībām, ja šīs tiesības nonāk savstarpējā konfliktā. 26 Lai gan konkrētajai reliģijai nav nozīmes, ja runājam par reliģijas brīvību, tomēr prakse rāda, ka prasītājam, kurš cenšas aizstāvēt savu reliģijas brīvību un vēršas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ir vieglāk aizstāvēt savas tiesības, ja tas ir kādas pazīstamas reliģijas piekritējs. Cilvēkam, kurš uzskata sevi par vienīgo kādas reliģijas pārstāvi, būs papildu grūtības, jo būs jāpierāda konkrētās reliģijas pastāvēšana. Tādam prasītājam būs grūtāk pierādīt, ka viņa apziņa vai doma ir viņa individuālā izpratne, koncepcija par ticību, nekā prasītājam, kurš pamatotu savu prasību ar reliģisku pārliecību, kurai ir arī citi piekritēji. Eiropas Cilvēktiesību komisija ir skatījusi dažādus jautājumus, arī jautājumu par robežlīniju starp reliģiskiem un komerciāliem sludinājumiem. 27 Komisija noteica, ka tie sludinājumi, kuri ir informatīvi vai aprakstoši, var būt kā reliģiskās ticības izpausme, taču tie sludinājumi, kuri kalpo kā veids, lai vairotu organizācijas literatūras realizācijas apjomu, nav reliģiska izpausme. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi, ka konvencijas 9.pantā noteiktā pozitīvā rezultāta sasniegšanai, valstij ir jānodrošina personām mierīgu reliģijas brīvības izmantošanu. Lai to panāktu, valstij ir jāseko, lai nebūtu nepamatoti ierobežotas reliģijas brīvības tiesības. 28 No tā var secināt, ka valstij ir jāaizsargā ikviens indivīds, kurš piederīgs kādai reliģijai, tāpat jāaizsargā ir baznīcas īpašumi. Tomēr maldīgs būtu uzskats, ka ar reliģijas brīvību tiek aizsargāta jebkura darbība. Piemēram, reliģijas brīvība nav pamats, lai šķirtu laulību, protams, ja šāds pamats nav norādīts nacionālajos likumos. 29 Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pants neaizsargā katru darbību, kas ir reliģijas vai pārliecības motivēta vai iedvesmota. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa 1996.gadā noraidīja musulmāņu prasību aizsargāt reliģijas brīvību, jo konkrētajā gadījumā prasības pieteicēji fundamentālisti apdraudēja ar savām reliģiskajām izpausmēm armijas stabilitāti. 30 Tiesa norādīja, ka reliģiskai personai ir jāpatur prātā, ka tā ir sabiedrības daļa. Šeit jāpiezīmē, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa sūdzības par 9.panta pārkāpumiem izskata ļoti rūpīgi, izvērtējot, vai prasības iesniedzēja attiecīgie uzskati ietilpst ar 9.pantu aizsargātajā brīvībā. 31 Piemēram, kādā Jehovas liecinieku organizācijas locekļa prasībā pret Grieķijas valsti par bērna atstādināšanu no skolas sakarā ar bērna nevēlēšanos apmeklēt grieķu nacionālos svētkus, tika nospriests, ka prasība neatbilst 9.panta kritērijiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa noteica, ka, tā kā šim bērnam tika ļauts neapmeklēt ticības mācību (grieķu ortodosku) un, ņemot vērā, ka pienākums piedalīties skolas parādē nekādā mērā nebija domāts kā vecāku reliģiskās pārliecības pazemojums, nav noticis reliģijas brīvības pārkāpums. 32 Viss ir atkarīgs no tā, vai tiesā tiek pierādīts piespiešanas moments. Reliģijas brīvības kritēriju meklēšana rada problēmas ne tikai Eiropas Cilvēktiesību tiesai, bet tā ir aktualitāte pat Āzijā. Kāds vidusskolnieks Japānā, kas bija arī Jehovas liecinieku organizācijas loceklis, atteicās apmeklēt vidusskolas fizkultūras stundas (šai japāņu skolā tā bija tuvcīņa - karatē) un par to tika sodīts, saņemot neapmierinošu atzīmi gadā. Tas jūtami pasliktināja skolnieka kopējās sekmes. Skolēns iesūdzēja skolu tiesā. Lieta nonāca Japānas Augstākās tiesas uzmanības lokā, kas, izskatot prasību, nolēma, ka skolas rīcība ir nepamatota, jo ir pretrunā ar Japānas konstitucionālo tiesību izpratni par reliģijas brīvību. Tiesas secinājums balstījās uz to, ka tuvcīņa ir pretrunā ar puiša reliģisko pārliecību un apstākli, ka puisis ir gatavs apmeklēt jebkāda cita veida fiziskās sagatavotības stundas. Skola šādu iespēju nesniedza. Tiesas spriedumā tika atzīmēts, ka indivīdu nevar ar varu spiest piekopt fizisko vardarbību, ja tas ir pretrunā ar indivīda reliģisko pārliecību. 33 Valsts pienākums ir nodrošināt reliģijas brīvības netraucētu realizēšanu, ar noteikumu, ka tā atbilst demokrātiskas iekārtas interesēm. Šai sakarā uzmanības vērtas ir
11 2001.gadā ASV izraisījušās diskusijas par ASV Tieslietu departamenta vadītāju Džonu Eškroftu, kuram pārmeta to, ka viņš katru darba dienu iesāk ar publisku lūgšanu. Daži no Dž. Eškrofta iestādes darbiniekiem bija sašutuši par šādu uzkrītošu reliģijas injicēšanu iestādē, taču nevar aizmirst, ka reliģijas brīvība ir divpusēja monēta valdība nevar atturēt cilvēku no lūgšanām, tāpat kā nevar piespiest viņu ar varu piespiest lūgt. 34 Diskusijas par Dž.Eškrofta sankcionētajām lūgšanām ir tipisks ASV piemērs, bet šajā gadījumā raksturīga ir sekulārisma kā antireliģiska viedokļa iesakņošanās plašākos sabiedrības slāņos. Valsts nevar ignorēt arī privātīpašuma neaizskaramības principu un tai jārespektē privātīpašnieks, ja tam sakarā ar reliģisko pārliecību rodas iebildumi pret trešajām personām, piemēram, īpašuma apsaimniekotājiem. ASV Federālā tiesa 1999.gada 14.janvārī, izskatot kādu prasību pret īrniekiem, sakarā ar īrnieku nepieņemamo uzvedību, kas bija pretrunā ar prasītāja reliģisko pārliecību, nolēma par labu prasītājam. Tiesa izsprieda, ka, pamatojoties uz valsts konstitucionālo principu, kā arī saskaņā ar privātīpašnieka reliģisko pārliecību, privātīpašnieki ir tiesīgi atteikties izīrēt savu dzīvojamo platību neprecētiem pāriem. Lēmums attiecas uz Aļaskas, Kalifornijas un vēl septiņiem citiem ASV rietumu štatiem. Valsts iejaukšanai reliģijas brīvības praktizēšanā ir jāatbilst proporcionalitātes principam. 35 Japānā 1998.gadā notika skaļa tiesas prāva, kas saistās tieši ar jautājumu: - Vai ārsts, ārstējot cilvēku, var raizēs par viņa veselību ignorēt reliģijas brīvību? Japānas Augstākā tiesa izskatīja jehovieša Takedas prasību pret ārstu, kas, glābjot viņa dzīvību, slepus bija pārlējis asinis. 36 Tiesa atzina, ka, neskatoties uz ārstniecības pozitīvo rezultātu, klīnikai ir jāsamaksā pacientam 550000 jēnu liela kompensācija. Spriedumā norādīts, ka klīnika maksā Takedai par pārciestajiem morālajiem pārdzīvojumiem sakarā ar reliģijas brīvības ierobežošanu. Minētais piemērs vēlreiz apstiprina demokrātiskas valsts principu - reliģijas brīvības ierobežošanas procesā jābūt pēc iespējas mazāk ierobežojošiem faktoriem. Protams, tamlīdzīgu pieeju nevar atrast tādās valstīs kā Afganistāna, kur tie musulmaņi, kas pāriet citā reliģijā, tiek notiesāti uz nāvi. Pat tikai pamudinājums reliģijas maiņai var būt par iemeslu nāves sodam. Šeit jāpiezīmē, ka šāda pieeja ir, protams, reliģisks konflikts, kas tikpat labi ir attiecināms arī uz kultūru konfliktu. Islamā pastāv hadd noziegumi jeb noziegumi, kas apdraud visas kopienas intereses. Tie vairākumā ir noziegumi pret valsti. Par vienu no tādiem noziegumiem islama tiesības uzskata arī nodevību pret islamu, ar ko saprot atkrišanu no ticības vai ticības zaimošanu. Lai gan Korānā nav noteikts sods, taču no sunnām tiek secināts: ja jau pravietis Muhameds atkritējus ir sodījis ar nāvi, tad tā arī ir jādara Muhameda sekotājiem īstenticīgajiem. Tas ir klajš Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pārkāpums, jo minētajos starptautiskajos dokumentos līdzās tiesībām uz reliģijas brīvību ir nosaukta tiesība pieņemt reliģiju (to have or to adopt religion of belief), kas tiek interpretēta gan kā tiesības atteikties no kādas reliģijas, gan aizsardzība pret pārliecīgas reliģijas uzspiešanu. 37 Dažkārt valstīm rodas problēmas sakarā ar vēsturiski mantotām tradīcijām, īpaši gadījumos, ja šīs tradīcijas ir inkorporētas likumā. Tāds, piemēram, ir 1993.gada 30.maija gadījums Sanmarino republikā, kad divi parlamentārieši pēc ievēlēšanas parlamentā, neskatoties uz protestiem un lūgumiem, bija spiesti saskaņā ar Sanmarino valsts vēlēšanu likumu nodot reliģisku zvērestu pret savu gribu. Deputāti M.Bušarini un D.Balda nevēlējās lietot zvērestā vārdus Es,...zvēru uz Svētā Evaņģēlija vienmēr būt ticīgs un ievērot Republikas Konstitūciju. Abi deputāti, lai nezaudētu savas vietas, zvērestu tomēr deva, taču pēc tam vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tiesa nosprieda, ka prasība zvērēt uz evaņģēlija tiešām ir tiesību ierobežojums un atbilst konvencijā 9.pantā noteiktajiem kritērijiem, jo prasību nevar attaisnot ar aizbildinājumu, ka tas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai sasniegtu likumīgus mērķi. Valsts, respektējot vairākuma viedokli, par tikumību nevar atzīt dažu reliģisku minoritāšu prasības. 2000.gadā ASV nereģistrētas sabiedriskas organizācijas - raganu kults un citas sātaniski-pagāniskas organizācijas pieprasīja lielāku respektu pret savu reliģisko pārliecību. Tika pausts uzskats, ka pagāni ir tikpat plašs jēdziens kā kristīgā reliģija, jo ietver sevī dažādus raganu kultus, druīdus. Tā raganu sabiedriskā organizācija Svētais akmens pasludināja, ka