LATVIJAS UNIVERSITĀTE ĢEOGRĀFIJAS UN ZEMES ZINĀTŅU FAKULTĀTE ĢEOGRĀFIJAS NODAĻA

Transcription

1 LATVIJAS UNIVERSITĀTE ĢEOGRĀFIJAS UN ZEMES ZINĀTŅU FAKULTĀTE ĢEOGRĀFIJAS NODAĻA MAĢISTRA DARBS Darba autore: Kristīne Krumberga stud. apl.: kk06024 Darba vadītāja: Doc., Dr.geogr. Anita Zariņa RĪGA

2 ANOTĀCIJA Mūsdienās tāds apgalvojums, kā Dzintars Latvijas kultūras simbols šķietami neprasa nekādus paskaidrojumus un tiek pieņemts par pašsaprotamu nacionālās identitātes sastāvdaļu. Ikdienā dzintars sastopams pavīdam kā vārds kādā nosaukumā vai rota suvenīrveikaliņā, taču kopumā sabiedrībā nav skaidra priekšstata par to, kur rodama dzintara īpašā saikne ar Latviju un latviešu nāciju, kā tā veidojusies un, par spīti dažādiem vēstures notikumu pavērsieniem un paaudžu nomaiņām, saglabāta nesarauta. Sīkāk pievēršoties zīmīgāko un laikā noturīgāko dzintara prakšu dzintarapstrādes, dzintara lingvistisko lietojumu un Dzintarzemes simbolisma - veidošanās gaitas izpētei, šis kultūrģeogrāfiskais pētījums izgaismo dzintara nozīmības Latvijā veidošanos un pārmantošanos 20. gadsimta notikumu dinamikā līdztekus nacionālās identitātes konstruēšanas norisēm. Atslēgvārdi: dzintars, dzintara prakses, Dzintarzeme, teritorializēšana, nacionālā identitāte, kultūrģeogrāfija 2

3 ABSTRACT The title of the master thesis is Cultural geographies of amber in Latvia. Amber - symbol of Latvia s culture is a statement which is often used in contemporary Latvia without any consideration and seemingly has been adopted as a selfevident element of the national identity just as the name Amberland is referred to the whole territory of Latvia. In everyday life amber can be noticed flashing as a word in some title or a craft in a souvenir shop. However, there are not commonly known places where amber can be easily found in Latvia. This is the main reason why the notion about the special link between amber, territory of Latvia and Latvian nation stays rather blurred as well as the understanding of how it has developed and kept continuous despite different turns of historical events and changing generations. The master thesis tends to highlight the cultural geographical aspects of how amber has gained its significance and how it has been maintained during the 20 th century along the lines of construction of Latvian national identity. In terms of that, the research traces the development and dynamics of the most significant and enduring amber practices amber crafting, linguistic usages of amber, and symbolism of Amberland in relation to national landscape representations. Keywords: amber, amber practices, Amberland, territorialization, national identity, cultural geography 3

4 SATURA RĀDĪTĀJS ANOTĀCIJA... 2 ABSTRACT... 3 IEVADS PĒTĪJUMA TEORĒTISKĀS NOSTĀDNES Kultūras un prakšu jēdziena sapratnes mūsdienu kultūrģeogrāfijā Dzintara prakšu kultūrģeogrāfiskie aspekti pētījuma ietvaros Teritorializēšana un teritorialitāte Nacionālā identitāte un ainava Pētījuma pieejas, metodes un materiāli Pētījuma pieejas un to izvēles pamatojums Izmantotās metodes un materiāli DZINTARS LATVIJĀ: NO LOKĀLA ATRADUMA LĪDZ NACIONĀLAM SIMBOLAM DZINTARA LOMA PALANGAS JAUTĀJUMĀ 20. GADSIMTA 20. GADOS DZINTARAPSTRĀDES PRAKŠU VEIDOŠANĀS UN TO VALSTISKĀS NOZĪMĪBAS ASPEKTI Dzintara sīkrūpniecības Latvijā veidošanās aizsākumi Dzintara daiļamatniecības uzplaukums pēc Otrā pasaules kara DZINTARA LINGVISTISKĀS PRAKSES UN TO IZPAUSMES Vietvārdi Personvārdi Nosaukumi DZINTARZEMES SIMBOLISMA VEIDOŠANĀS SAISTĪBĀ AR NACIONĀLĀM AINAVAS REPREZENTĀCIJĀM Dzintarkrasta ainavas: Bernāti, Liepāja, Jūrmala Dzintarzeme Latvija SECINĀJUMI UN ATZIŅAS IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI

5 IEVADS Šodien mēs zinām, ka dzintars ir viena no latviešu identitātes izpausmēm: ar to mūs pazīst, ar to lepojamies. Mēdzam rakstīt, ka mūsu zemi apskalo nevis Baltijas, bet Dzintara jūra, ka dzīvojam Dzintarzemē un ka esam dzintara latvieši šādi Latvijas Nacionālās vēstures muzejā apskatāmās izstādes Dzintars Baltijas jūras dārgakmens izveidi argumentē tās veidotāji (Griškeviča, 2014). Vērojot pēdējā laikā pastiprināto dzintara publicitāti, rodas iespaids, ka mūsdienās tāds apgalvojums, kā Dzintars Latvijas kultūras simbols, šķietami neprasa nekādus paskaidrojumus un tiek pieņemts par pašsaprotamu nacionālās identitātes sastāvdaļu. Piemēram, dzintars izvēlēts par tematisko stūrakmeni Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 laikposmam (Timermane - Moora, 2011), un kā viena no Liepājas vērtībām, nostiprināts arī jaunceļamā kultūras centra Lielais Dzintars nosaukumā un vizuālajā veidolā (LETA, 2013), savukārt gada Olimpiskajās spēlēs Sočos Latvijas izlases formastērpu kolekcijas Dzintarzeme.Latvija dizaina vadmotīvi tika meklēti un balstīti Latvijas tēlā, dabā un vēsturē (DELFI, 2013). Vienlaikus Latvijas sabiedrībā nav skaidra priekšstata par dzintara faktisko klātbūtni vai kādām īpašām dzintara atmiņu vietām Latvijas teritorijā. Zinātāji labākajā gadījumā minēs Baltijas jūras piekrasti, Liepājas apkārtni, taču arī tur pēc vētrām salasāmo dzintara gabaliņu daudzums krasi kontrastē ar daudzo tūristiem domāto dzintara suvenīru veikaliņu klāstu. Tieši šī pretrunīgā situācija rada interesi tās smalkākai izpētei. Līdzšinējos pētījumos dzintara jautājums attiecībā uz Latviju skatīts galvenokārt kultūrvēsturiskā griezumā. Ir veikti pētījumi un izdotas grāmatas par dzintara lomu aizvēsturē (Loze, 2006; Loze, 2008), folklorā (Freiberga, 1993; Rozenbergs, 2005), etnogrāfijā un lietišķajā mākslā (Cimermanis, 1998; Ansulis, 1979), kā arī seno dzintara tirdzniecības ceļu rekonstrukciju nolūkos (Rikards, 2003; Kursīte Pakule, 2011; Kalniņa, 2013). Tomēr joprojām iztrūkst pētījumu, kas viestu skaidrību dzintara kā nacionāla simbola nozīmības veidošanās un pārmantošanās norisē. Nesen veikts pētījums (Krumberga, Zariņa, 2014) rāda, ka līdz pat 20. gadsimta sākumam dzintara nozīmība veidojās un tika uzturēta ar dažādu valdošo varu likumu palīdzību tā ekonomiskās vērtības dēļ, taču nacionālā gaismā dzintars iemirdzējās, vien sākot ar Latvijas valsts dibināšanas laiku. Izvēloties šo vēstures momentu par pētījuma laika ietvara sākumpunktu, es pievērsos dzintara kultūrģeogrāfijas jeb dažādu dzintara prakšu, to izpausmju un strukturējošo apstākļu caurskatīšanai telpiskā Latvijas teritorijas tvērumā, kā 5

6 rezultātā šis darbs atspoguļo joprojām dzīvi uzturētās dzintara nozīmības sarežģītā un daudzslāņainā rakstura veidošanos 20. gadsimta notikumu dinamikā. Darba ietvaros apskatītas zīmīgākās, dzintara dažādās nozīmes reprezentējošās prakses, vairāk parādot to veidošanās strukturējošos mehānismus un izpausmes teritoriālā griezumā. Individuāli praktizētās, noteiktās vietās situētas dzintara vākšanas pieredzes tika atstātas ārpus šī darba tematiskā rāmja. Pētījuma jautājums: kā veidojusies dzintara nozīmība Latvijā 20. gadsimta gaitā? Darba mērķis: izvērtēt dažādas dzintara prakses, to veidošanās un pārmantošanās apstākļus Latvijā dažādos 20. gadsimta laikposmos līdztekus nacionālās identitātes veidošanas norisēm. Darba uzdevumi: 1. Raksturot kultūras un prakšu jēdziena sapratnes mūsdienu kultūrģeogrāfijā. 2. Izpētīt dažādus tekstuālus, vizuālus un kartogrāfiskus materiālus saistībā ar dzintaru. 3. Analizēt tekstuālo materiālu saturu, ņemot vērā vēsturiskos sociālekonomiskos un politiskos kontekstus. 4. Interpretēt dzintara (Dzintarzemes) nozīmības veidošanās un pārmantošanās prakses, to izpausmes un mainību dažādos kontekstos 20. gadsimta gaitā. Darbs strukturēts 6 galvenajās nodaļās. Iesākumā sniegts ieskats darba teorētiskajās nostādnēs un galveno darbā lietoto jēdzienu sapratnēs, kam seko īsi raksturotas izvēlētā temata aplūkošanas pieejas un izmantotās metodes. Darba ievērojamāko daļu veido atbilstošo apkopoto materiālu un informācijas analīzes izklāsts un interpretācija, ko ilustrē 21 attēls un 1 tabula. Nobeigumā, apvienojot teorētiskajās idejās izvērstos priekšstatus un reāli konstatētās situācijas, atspoguļoti secinājumi, pārdomas un būtiskākās darba gaitā gūtās atziņas, kā arī norādītas turpmākās iespējamās temata pētnieciskās ievirzes. Pētījums vienlīdz sevī ietver kā teorētisku, tā sociālu nozīmību. Pētījuma teorētisko nozīmību veido koptverošs prakšu jēdziena dažādo sapratņu izvērsums, īpaši akcentējot prakšu izpētes būtisko lomu kultūrģeogrāfisku fenomenu saprašanā. Pēdējā laikā ārvalstīs prakšu studijas iegūst arvien lielāku interesi dažādu pētniecisko jomu pārstāvju, tostarp ģeogrāfu, vidū (Hull, 2005; Whatmore, 2006; Horton, et. al. 2014). Latvijas akadēmiskajā vidē šāda veida pētījumu veikšana aizsākta tikai pēdējos gados, tāpēc darba saturiskais 6

7 pienesums vērtējams kā nozīmīgs gan Latvijas mērogā, gan arī plašākā prakšu pētniecības laukā. Darbs ir arī sociāli nozīmīgs, jo izvēlētā dzintara jautājuma izpētes pieeja ļauj paskatīties uz nacionālās identitātes veidošanos no citāda rakursa, tādējādi papildinot nupat veiktās valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte gūto atziņu krājumu. Līdztekus darba saturiskais izklāsts var būt interesants ikvienam Latvijas sabiedrības indivīdam, jo tas uztverams kā sava veida refleksija, kas piedāvā pārdomāt, cik lielā mērā mēs katrs vai mūsu tuvinieki esam līdzdarbojušies Dzintarzemes Latvijas konstruēšanā un dzintara nozīmības pārmantošanā. Par pētnieciskajiem rezultātiem ziņots Latvijas Universitātes 71. zinātniskajā konferencē (Rīga, 2013), Zemes un vides zinātņu nozares sekcijas, Cilvēka ģeogrāfijas apakšsekcijā, K. Krumberga, A. Zariņa Teritorialitāte un identitāte: dzintarzemes meklējumos (mutisks ziņojums). Šī gada septembrī maģistra darba rezultāti un gūtās atziņas tiks izklāstītas arī starptautiskā konferencē: The Permanent European Conference for the Study of the Rural Landscape (PECSRL) Unraveling the logics of landscape (Gothenburg/Mariestad), A. Zariņa, K. Krumberga Artefacts of Amberland: production of meanings of national landscape in Latvia. Pētījuma rezultāti daļēji iekļauti Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīm iesniegtā un publicēšanai akceptētā rakstā Krumberga, K., Zariņa, A. Dzintara prakšu veidošanās un teritorialitāte Latvijā 19. un 20. gadsimtā. Pateicības Darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda projekta "Atbalsts maģistra studiju programmas īstenošanai Latvijas Universitātē finansiālu atbalstu. Personīgi pateicos darba vadītājai Anitai Zariņai un Linardam Goldšteinam par rosinošajām sarunām, ieteikumiem un atbalstu darba tapšanas gaitā. 7

8 1. PĒTĪJUMA TEORĒTISKĀS NOSTĀDNES 1.1. Kultūras un prakšu jēdziena sapratnes mūsdienu kultūrģeogrāfijā Mēs esam tas, ko mēs atkārtoti darām. Aristotelis Mūsu ikdienas dzīvi veido mūsu darbības. Visbiežāk ierastas un labi zināmas, dažbrīd spontānas un nejaušas. To ierosmei vienmēr ir kāds nolūks, mērķis, ideja vai īpaša situācija, taču vairumā gadījumu mūsu rīcības izriet ne vien no tā, ko mēs gribam un varam, bet arī ko drīkstam, zinām un mākam, un tā darbojas kultūra. Kultūra ir ikdienas dzīves māksla (Certeau, 1992) dažādu aktivitāšu un jēgpilnu darbošanos (performance angļu val.) piepildīta, noteikumu veidota un pārvaldīta (Crang, 1998). Vienlaikus tā ir sociālu jeb cilvēku mijattiecībās radītu prakšu un ideju savijums, kas darbojas kā vidutājs starp vietu situācijām un plašākiem sociāliem procesiem (Agnew, 1993). Kultūrģeogrāfs Maiks Krengs (Crang, 1998) apgalvo, ka ikvienu kultūru iespējams saprast tikai ikdienas dzīves norisēs konkrēta laikmeta un telpas specifiskajās izpausmēs, tāpēc arī kultūrģeogrāfijas interešu lokā ir cilvēka dzīve visā tās dažādībā kā cilvēki saprot, interpretē, lieto un piešķir nozīmību atsevišķām vietām un pasaulei kopumā un kā dažāda mēroga procesi (sociāli, politiski, ekonomiski) savijas un materializējas atsevišķās vietās, un tiek nostiprināti kā kultūra. 20. gadsimta laikā kultūrģeogrāfijas kā studiju ietvara saturs papildināts gan ar lingvistiskām, gan sensorām (ar sajūtām, maņām saistītām), gan kultūras pieejām, mūsdienās arvien vairāk aktualizējoties interesei par kultūru veidošanās materiāli praktiskajiem aspektiem jeb kā kultūras strādā praktiski, tiek praktizētas. Šī pētnieciskā attieksme kontrastē ar ilgstoši valdījušo uzskatu, ka kultūra ir pati par sevi pastāvošs superorganisms (Duncan, 1980), kur cilvēkam piešķirta vien tās atražotāja loma. Uztverot kultūru kā daudzdimensionālu un daudzlīmeņu darbošanos norises lauku, cilvēks tiek atzīts par aktīvu kultūras veidotāju, ar savām praksēm uzturot vai radot tās saturu. Vienlīdz vērā ņemami ir arī dažādie pamudinātājfaktori, apkārtējie apstākļi un to mijattiecības vai pat nejaušas sakritības, kas rada priekšnoteikumus un racionālo pamatojumu vienām vai citām praksēm. Vārda un arīdzan jēdziena prakses pamatā ir darbības vārds, darbība praktizēt jeb regulāri nodoties kaut kā veikšanai, ierastai izpildei, aktīvi iesaistīties kādā nodarbē (Practice, 8

9 2014). Šo sapratni papildinošs ir apzīmējums praktisks, kas attiecināms uz lietām vai parādībām, kas ir reāli izmantojamas, noderīgas kādam mērķim, pielietojamas darbībā. Prakses kā teoretizēts koncepts zinātniskajās aprindās parādījās 20. gadsimta 60., 70. gados, no jauna piedzīvojot aktualizēšanos mūsdienu sociālo zinātņu pētījumos, piemēram, socioloģijā, antropoloģijā, kultūrstudijās, u.c. (Reckwitz, 2002). Vienota prakšu teorija vēl joprojām ir tapšanas procesā, taču dažādas konceptuālas sapratnes, interpretācijas un skaidrojumi gan ir atrodami un izmantojami pētījumu veikšanai. Sākotnējie prakšu teorētiķi Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), Entonijs Gidens (Anthony Giddens), Mišels Fuko (Michael Foucault), Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard) centās rast smalko vidusceļu starp pārmērīgi lielas nozīmes piešķiršanu individuālajam un tam pretējo holistiskā jeb struktūras dominanci sociālo fenomenu izskaidrošanā un/vai saprašanā (Ryan, 1970). 80. gados šos meklējumus papildināja kultūrantropoloģes Šerijas Ortneres (Sherry Ortner) viedoklis, ka prakšu teorija ir vēstures teorija (Ortner, 1984) un sociālās prakses iespējams saprast vien pētot tās ciešā saistībā ar vēsturiskiem notikumiem, no kā izrietoši mūsdienu prakšu teorijas attīstītāji Andreas Rekvics (Andreas Reckwitz), Džozefs Rouss (Joseph Rouse) un Teds Šacki (Ted Schatzki) uzsver gan cilvēka ķermeņa centrālo lomu prakšu veikšanā, gan pievēršas kultūras kā aptverošās struktūras un vēstures jautājumu izpētei. Lai skaidrāk parādītu prakšu jēdzienā ietilpināto ideju saistību ar pētījuma tematam atbilstošajiem jautājumiem, izvērstāk aplūkoju atsevišķu zīmīgāko teorētiķu uzskatus un sapratnes par indivīda, prakšu un struktūru mijiedarbēm. Skatot indivīda un struktūras savstarpējās attiecības, Pjērs Burdjē (Bourdieu, 1977, ņemts no Certeau, 1992) apgalvo, ka struktūra eksistē vienīgi pašā cilvēkā tādā ziņā, ka indivīdam tā vispirms ir iekšēji jāpieņem (jāinternalizē), lai tā kļūtu reāla. Taču struktūra eksistē arī ārpus indivīda kā apkārtējo spiediens un gaidas, kas kļūst manāmi atrodoties noteiktā sociālajā ietvarā, ko veido lielāks cilvēku ar internalizētajām struktūrām kopums. Dialektiskajā pieņemtās realitātes veidošanas procesā struktūra, plūstot caur indivīdu, tiek apvērsta (inverted angļu val.) un uz āru parādās kā brīva improvizācija, ļaujot atskārst, ka ikvienas struktūras veidošana, reproducēšana, sapludināšana un radikāla mainīšana ir tikai un vienīgi cilvēku ziņā. Saskaņā ar šo pieņēmumu prakses iespējams skatīt kā stratēģijas - smalkas darbību kombinācijas, kas izmanīgi lavierē starp pastāvošajiem noteikumiem un spēlē ar visām tradīciju atļautajām iespējām. Prakses nepiemēro pastāvošos likumus vai noteikumus tieši, bet gan izvēlas no tiem, lai radītu pašas savus darbību repertuārus. Burdjē ideju paturpinošs un laika dimensiju vērā ņemošs ir Mišela Fuko attīstītais diskursīvo prakšu (discoursive practices angļu val.) jēdziens. To viņš attiecina uz 9

10 vēsturiskajiem apstākļiem un kultūrā situētu noteikumu kopumiem, kas organizē un rada dažādas zināšanu formas (Foucault, 1975, ņemts no Certeau, 1992). Šajā saistībā īpaša uzmanība tiek pievērsta valodai un tās lietošanas īpatnībām - vārdu izvēlei, nozīmju piešķiršanai lietām, simbolu radīšanai, kas attiecīgi mudina un motivē iesaistīties noteiktās darbībās. Valoda kā viena no sociālajām praksēm ietver bagātīgu praktisku un perceptuālu sasaisti ar mūsu dzīves telpu (ibid.), jo tieši ar valodas radīto zīmju un simbolu palīdzību iespējams nodot vēstījumus un uzturēt komunikāciju starp noteiktu prakšu veicējiem (actors angļu val.), tādējādi spējot saglabāt atsevišķas prakses ilgtermiņā (May, 2001, 14. lpp.). Arī Burdjē apgalvo, ka simboli ir nozīmes tīkli, kas dod regularitāti, vienotību un sistemātiku grupas darbībām (Bourdieu, 1977), kā dēļ šo simbolu radīšanā iesaistītās prakses spēj organizēt dažādu apstākļu radītos to pārrāvumus. Kultūrantropoloģe Šerija Ortnere (Ortner, 1984) uzsver vēsturiskā konteksta lomu atsevišķu sava laika prakšu izpētē, jo tikai tā ir iespējams izveidot skaidrāku individuālās un strukturālās varas dinamisko mijattiecību ainu. Viņa arī atzīmē, ka ikviens jēdziena prakses lietojums jau iepriekšpieņem, ka pastāv attiecības starp praksēm un struktūru, radot interesi par to: (1) kā cilvēki ievieš un/vai maina viņus ieslēdzošās sociālās struktūras (ar šo izgaismojot gan to, ka struktūras ir nepastāvīgas gan to, ka tās ierobežo cilvēkus), un (2) kā šīs struktūras atkārtoti strādā, lai saistītu cilvēkus noteiktās pārliecībās un darbībās. Mūsdienās aktualizētie prakšu teorijas meklējumi tiecas akcentēt prakšu veidošanā un izpildē iesaistītās mijattiecības, attīstot jēdzienu sociālās prakses. Viens no sociālo prakšu teorijas attīstītājiem ir filozofs Andreas Rekvics, kurš vispirms mēģina viest skaidrību dažādajās jēdziena prakse sapratnēs un lietojumos, nošķirot prakse (vienskaitlī) (praxis angļu val.) un prakses (daudzskaitlī) (practices angļu val.). Viņa skatījumā prakse reprezentē cilvēka darbību kopumā, kā veselumu, piemēram, tiesu prakse, izglītības prakse, u.c. vai kā vispārpieņēmumu ieviešanu sadzīvē, kas parādās pretnostatījumos teorija un prakse, politika un prakse, u.c. Turpretim prakses viņš skaidro kā rutinizētu uzvedības, darbības veidu, kurā izpaužas ķermeņa, prāta, lietu, zināšanu, diskursa, struktūru/procesu un aģenta (cilvēka kā darītāja) mijattiecības. Prakses ir ierastais veids, kā mēs lietojam ķermeni, apejamies ar lietām (objects angļu val.), attiecamies pret citiem, aprakstam lietas (things angļu val.) un saprotam pasauli (Reckwitz, 2002). Citiem vārdiem, prakses ir sacītā un darītā mijattiecību kopums (nexus of doings and sayings angļu val.) (Schatzki, 1996, ņemts no Reckwitz, 2002). Filozofs Tods Mejs (Todd May) apgalvo, ka prakšu regularitātes ne obligāti veido tikai tas, ka cilvēki izpilda vienas un tās pašas, bet gan tas, ka viņi izpilda dažādas, savstarpēji papildinošas prakses, kas savijas vienā kopīgā praksē vai fenomenā (May, 2001). Arī Džozefs 10

11 Rouss (Rouse, 2006) uzskata, ka prakšu jēdziena piemērošanas iespējamība variē no visparastākajiem ikdienas dzīves aspektiem līdz augstu strukturētām aktivitātēm institucionālos iestādījumos; no gaistošām izdarībām līdz stabiliem ilgtermiņa aktivitāšu modeļiem (pattern angļu val.). Dažādās darbību izpausmes, kas tiek identificētas kā prakses, var būt gan ģeogrāfiski un vēsturiski lokalizētas, gan arī veidojušās daudz plašākā mērogā, taču ikvienu prakšu pētīšana prasa gan rūpīgu materiālās kultūras izpēti, gan vārdu krājuma un citu lingvistisko formu vai to izpildījumu izvērtēšanu. Prakšu jēdziens saistāms ar tādiem jēdzieniem kā tradīcijas, nekodētās zināšanas (tacit knowledge angļu val.), paradigma, ietvars, ideoloģija, iepriekšpieņēmumi (presuppositions angļu val.). Prakses iespējams skatīt un arī pētīt no diviem fundamentāli atšķirīgiem fokusiem: (1) reprezentatīvās prakses, kas atspoguļojas kā diskursi, vārdu krājuma atspoguļojumi, lingvistiskas artikulācijas un prakšu dalībnieku konceptuālās attiecības un (2) nereprezentatīvās prakses - tās cilvēka aktivitātes, ko ne vienmēr iespējams ietērpt valodā (tacit knowledge angļu val.) (Rouse, 2006), bet kas tik un tā tiek ķermeniski izpildītas, bez iepriekš noformulētiem mērķiem vai racionāliem nolūkiem. Prakšu teorijas fokusā ir ikvienam pieejamas un saprotamas izpildījumdarbības, nevis vienpati prāta notikumi vai stāvokļi. Tā pamatā ir antropologa Kliforda Gīrca (Geertz, 1973, ņemts no Rouse, 2006) izvirzītais pieņēmums, ka tieši cilvēku darbības pašas par sevi ir nozīmjpilnas, un ne tik daudz ilustrē kādas īpašas nozīmes, pārliecības vai nolūkus, kas tās izraisa. Noteikumi, normas un jēdzieni iegūst savu jēgu, normatīvo autoritāti un spēku līdz ar to iemiesošanu publiski saprotamās aktivitātēs. Prakses veido individuālas performances, taču tās saprast var tikai skatot uz vairāk vai mazāk nostabilizējušos citu prakšu fona, ar ko saprotama sociālā struktūra jeb kultūra. Gīrcs arī apgalvo, ka kultūra ir nemitīga prakšu izpildījumdarbību reproducēšana, vienlaikus esot gan darbība, gan tās konteksts un tādā veidā konstruējot kopējo praksi. Prakšu teorija atzīst dažādu prakšu līdzāspastāvēšanu vienā kultūrtelpā, dažādu skatījumu uz vienām un tām pašām praksēm esamību un nemitīgu esošo kultūras normu apstrīdēšanu un cīņu par vienu vai otru prakšu saglabāšanu un atražošanu. Kultūras prakses ir iespējams pētīt dažādi, piemēram, izzinot, (1) kā tās līdzveido vietas, telpas, ainavas, identitātes, dabas un sociālās attiecības, (2) kā ikdienas rutīnas (iepirkšanās, ēdiena gatavošana, mājas darbi, utml.) vai (3) kā brīvā laika prakses (dārzkopība, riteņbraukšana, pastaigas, utml.). Atsevišķos gadījumos to ģeogrāfiskās dimensijas ir acīmredzamas, bet dažos tās cieši saistītas ar plašāka mēroga sociālām, ekonomiskām, politiskām ģeogrāfijām (Nash, 2013). Šī temata ietvaros dzintara prakses skatītas līdztekus nacionālās identitātes konstruēšanas norisēm. 11

12 Prakšu pētījumi ir aktuāli ģeogrāfijā, jo prakšu teorijas fokusā ir centieni saprast, kā cilvēki veido un pārveido pasauli, kurā dzīvo, īpaši pievēršot uzmanību šajā procesā iesaistītajiem dažādajiem motīviem, nolūkiem, plašāka mēroga struktūrām, kontekstiem un to savstarpējām dinamiskajām attiecībām (Ortner, 1984). Savukārt ģeogrāfija ar interesi un priekšstatiem par telpu un tās veidošanās dažādajiem aspektiem, parāda un akcentē prakšu materiālo dabu, kas atklājas kā atsevišķas vietas, noteiktas teritorijas vai īpašas ainavas, to nozīmes un nozīmības dažādās sabiedrībās. Prakšu nozīmības telpas veidošanā saprašana ir fundamentāla tādā ziņā, ka ļauj skaidrāk ieraudzīt dažādo struktūru jeb tā saukto sistēmu, kas ieskauj un caurauž mūsu ikdienu, veidošanos un apzināties to pārveidošanas iespējamību Dzintara prakšu kultūrģeogrāfiskie aspekti pētījuma ietvaros Ņemot vērā iepriekšējā nodaļā ietvertās galveno prakšu teorētiķu idejas, pētījumu veicu balstoties uz šādu prakšu jēdziena sapratni: prakses ir mērķorientētas, rutinizētas cilvēka darbības, kuras rada un lieto pašas sevis vai citu prakšu radītos materiālos un nemateriālos produktus vērtības, simbolus, idejas, identitātes, teritorijas, u.c. Prakšu pētīšana nozīmē meklēt atbildes uz jautājumiem kas, kā un kāpēc tiek darīts? kā mēs darītajam piešķiram nozīmes un interpretējam to? un kā mēs jūtamies (fiziski, garīgi, emocionāli) kaut ko darot?, savukārt kultūrģeogrāfiskā pieeja palīdz ieraudzīt, kur un kā noteiktas prakses tiek iedzīvinātas, materializētas, iesakņotas. Laika gaitā noteiktas prakses nostiprinās tradīcijās, tradīcijas tiek nodotas paaudzēs un iesakņotas kā noteiktas kultūras uzturētāji, simboli un atmiņu nesēji. Tieši dažādās ikdienas prakses ir tās, kas slēpjas zem inertā jēdziena kultūra, tāpēc visai neauglīgi ir mēģinājumi izskaidrot kādas atsevišķas prakses ar dominējošo, piemēram, nacionālo kultūru. Tā vietā būtiskāk ir veltīt uzmanību dažādajām sastopamajām praksēm, to ierosinošo, strukturējošo sociālo, politisko, ekonomisko aspektu un izpausmju izpētei, kas ļauj skaidrāk ieraudzīt cilvēka kā kultūras radītāja (aģenta) nozīmīgo lomu. Runājot par dzintara kultūrģeogrāfiju vienlaikus nozīmē runāt par dzintara prakšu kultūrģeogrāfiju, jo dzintara kā daudzdimensionāla resursa vērtība un nozīmība ir tikusi sociāli darināta, tādējādi norādot uz dažādajām to tapšanā iesaistītajām cilvēku darbībām un tostarp varas attiecībām. Apvienojot priekšstatu par praksēm kā telpu (tās fiziskajā, sociālajā, mentālajā dimensijā) veidojošām aktivitātēm un Burdjē uzskatu par praksēm kā stratēģijām, tēmas ietvaros dzintara prakses cieši saistāmas ar teritorialitātes un teritorializēšanas idejām. 12

13 Teritorialitāte un teritorializēšana Praksēm vienmēr ir sociāls un telpisks raksturs. Sociāls jo tās veidojas savstarpēju mijattiecību ietekmē, telpisks jo tās notiek telpā un tās pašas rada, strukturē un uztur telpu. Tieši prakses abstrakto, tukšo telpu materializē, padara (ap)tveramu, piepildot to ar dažādām nozīmēm un radot kultūrtelpu, tāpēc prakšu pētīšana ļauj skaidrāk ieraudzīt un saprast ikvienas telpas, vietas vai teritorijas veidošanos, kas raksturojama ar teritorialitātes (territoriality angļu val.) jēdzienu. Par teritoriju uzskatāma ikviena norobežota vai iezīmēta (marked angļu val.) telpa vai tā būtu valsts vai individuālas dzīvesvietas mērogā. Teritorialitātes jēdziena un teorijas attīstītājs Roberts Saks (Sack, 1983) teritorialitāti definē kā stratēģisku paņēmienu sociālo attiecību ietekmēšanai/kontrolēšanai. Tas vienlīdz attiecināms gan uz dažādiem līdzekļiem teritoriju veidošanai, gan arī uz teritorijas izmantošanu par līdzekli noteiktu taktiku īstenošanai, piemēram, nāciju un nacionālo identitāšu veidošanai. Teritorialitāti Saks pozicionē kā nozīmīgu varas attiecību izpausmi, kuru vienlaikus pavada varas reifikācijas (reification angļu val.) process jeb dažādo konfliktējošo attiecību pārvēršana par lietām, produktiem. Tādā veidā uzmanība tiek pārvirzīta no attiecībām uz lietām, kā rezultātā vara parādās šķietami bezpersoniska (Sack, 1983). Saprast šo dažādo netveramo un smalki savērpto varas attiecību tīklu veidošanos, iespējams, pievēršoties to radīto produktu tapšanas un pārtapšanas procesa dinamikas izpētei, aptverot dažādas ierosmes, norises, pārtraukumus un tajos iesaistītās varas ģeogrāfijas jeb varas attiecību telpiskos rakstus. Ņemot vērā Ričarda Pīta (Peet, 2007) skatījumu, varai atkarībā no dominējošās funkcijas un mērķa var būt trīs izpausmes formas ekonomiskā vara jeb kontrole pār kapitālu/resursiem (materiāliem vai nemateriāliem), ideoloģiskā vara jeb kontrole pār spriestspēju (racionālo domāšanu) un politiskā vara jeb kontrole pār praksēm (ikdienas ieradumiem, rutīnām). Viņš arī apgalvo, ka varas nevienlīdzīgo sadalījumu raksturo tās koncentrēšanās atsevišķās vietās, veidojot dažādus varu ģenerējošus centrus, kas formējas kāda plašāka varas lauka ietekmē un nodrošina un uztur viens otra pastāvēšanu. Savstarpēji tie funkcionē kā hegemoniskais centrs, kurā tiek ģenerētas idejas un rīcībpolitikas ar pietiekamu teorētisko dziļumu un finansiālo nodrošinājumu, un subhegemoniskais centrs jeb attālinātais varas centrs, kurš pārnes valdošos diskursus, pielāgo un papildina to idejas un rada apstiprinājumus to pamatotībai ar dažādām reģionālajām praksēm. Vienlaikus katrā no tiem var formēties un attīstīties pretējas nostājas, kas uzdrošinās apstrīdēt vai apšaubīt valdošos uzstādījumus un radīt savas, alternatīvas procesu virzības. 13

14 Teritorialitātei radniecīgs ir jēdziens teritorializēšana (territorialization angļu val.), kas vienlīdz uztverama kā materiālu saikņu veidošana starp atsevišķām sociālajām identitātēm vai aktivitātēm un īpašām vietām, kas bieži vien var iekļaut nepamatotu, pat pretrunīgu apgalvojumu izvirzīšanu (McCarthy, 2007), kā arī to nostiprināšanas un uzturēšanas centienus. Teritorializēšanu iespējams saprast arī kā kādas sabiedrības iekārtošanās, iemājošanās procesu pavadošu, teritorijas familiarizēšanas, personalizēšanas paņēmienu. Saskaņā ar kultūrģeogrāfes Janas Penrouzas (Jan Penrose) formulējumu teritoriju un identitāšu veidošana ir materiālo resursu pārdales un simboliskas pretnostatīšanās - mēs/viņi akts. To veidošanās un pastāvēšanas neviennozīmību un mainību iespējams saprast pētot teritorializēšanas izpausmes jeb prakses, caur kurām tiesības uz atsevišķu teritoriju tiek pieteiktas un apstrīdētas (Penrose, 2002). Pētījuma ietvaros jēdziens teritorializēšana tika lietots saistībā ar dažādajiem paņēmieniem piesavināties noteiktu telpu ne vien fiziski, bet arī mentāli, padarot to par savējo - pazīstamu un emocionāli tuvu, piepildot to ar lietām, nozīmēm un vērtībām, kas savukārt pārtop rūpēs par un tieksmē šo teritoriju aizsargāt no to potenciāli apdraudošajiem citiem. Sapratne par teritorijas sociāli konstruēto raksturu visnotaļ saistāma ar dažādu identitāšu veidošanu, kur Latvijas gadījumā savu lomu ieguva arī dažādās dzintara prakses Nacionālā identitāte un ainava Ikviena identitāte, tostarp nacionālā, tiek kolektīvi radīta un līdz ar to funkcionē kā nemanāmu varas attiecību caurvīta kopiena. Mūsdienās lietotā un saprastā jēdziena identitāte etimoloģiskā izcelsme tiek skaidrota ar Latīņu idem, nozīmējot tas pats, tāpatība (Identity, 2014), taču šis skaidrojums ir nošķirts no tam līdzvērtīgā identidem ar nozīmi - atkal un atkal, atkārtoti, nepārtraukti, ierasti (Harper, bez dat.; Lewis, 1890.). No tā savukārt izriet pieļāvums, ka identitāte var būt ne vien indivīdam pašpiemītoša raksturiezīme, bet, ka identitāti nosaka tas, kas tiek regulāri, atkārtoti darīts jeb praktizēts. Nacionālās identitātes veidošana ir mērķtiecīgs nācijas pašunikalizēšanās paņēmiens, ar dažādu prakšu un to radīto nozīmju un nozīmību palīdzību cenšoties nostiprināt noteiktas nācijas vērtības un savas vēstures skaidrojumus. Nacionālo identitāšu veidošana ietver īpaša redzējuma, attieksmju un vērtību sistēmas attīstīšanu, un kā norāda ģeogrāfs Ansi Pāsī (Anssi Paasi) nacionālās identitātes ir nepārtraukti mainīgas, katrai paaudzei tās pārveidojot 14

15 atbilstoši konkrētā laika socio-kulturālajām situācijām (Paasi, 1997), vienlīdz mainot teritoriju tās sociālajā, mentālajā un/vai fiziskajā dimensijā. Nacionālisma un nacionālo identitāšu pētnieks Guntrams Herbs (Guntram Herb) attīstījis ieligzdoto identitāšu ideju (Herb, 1999), lai uzsvērtu un tēlaini ilustrētu nāciju, nacionālo identitāšu iesakņošanos konkrētās teritorijās. Viņš uzsver, ka nacionālā identitāte ir cieši saistīta ar teritoriju, jo tieši teritorija kalpo par materiālu liecību nācijas eksistencei. Politiskais ģeogrāfs Džons Agņū (John Agnew) apgalvo, ka kolektīvās jeb nacionālās identitātes veidošana un stiprināšana bieži vien iekļauj prototipiskas ainavas identificēšanu, lai saistītu nāciju ar teritoriju un uzturētu vizuālu komunikāciju starp dabas vidi un nāciju. Nacionālo ainavu tēlojums ir vizuāls paņēmiens, ar kura palīdzību atsevišķi attēli nacionālo naratīvu parāda kā šķietami dabisku (Agnew, 2004). Šādā veidā tiek radīta piederības sajūta (sense of belonging angļu val.) un sajūta par nācijai kā kolektivitātei piederošo (sense of possession angļu val.). Nacionālisma kontekstā jēdziens teritorializēšana attiecināms uz paņēmieniem, ar kuru palīdzību nacionālā identitāte jeb nacionālais pašredzējums (self-image angļu val.) tiek konstruēts, uzturēts un izmantots komunicēšanā ar nāciju (Kaiser, 2002). Latvijas gadījumā par vienu no nacionālās identitātes elementiem un līdz ar to varas attiecību reifikācijas objektu uzskatāms dzintars un tā nostiprināšana par nacionālo simbolu. Pētot dažādās Dzintarzemes teritorializēšanas izpausmes jeb dzintara prakses, iespējams izsekot Dzintarzemes identitātes daudzdimensionālā rakstura veidošanas gaitai. Runājot par nacionālās identitātes un ainavas savstarpējo saistību, ir būtiski nošķirt divas dažādas jēdziena ainava sapratnes: (1) ainava kā skats, kas tradicionāli asociēta ar statiskiem dabas attēlojumiem un darbā analizēta saistībā ar dzintarkrasta un Dzintarzemes ainavu reprezentācijām un (2) darbības ainava Dzintarzemes ainavas iekšējais dinamisms, ko uztur dažādās dzintara prakses. Tālāk nedaudz sīkāk par katru no tām. Pētot nāciju un nacionālo identitāšu veidošanās procesu no 18. gadsimta sākuma līdz mūsdienām, politisko, etnisko un reliģisko jautājumu pētnieks Ēriks Kaufmans (Kaufmann, Zimmer, 1998) iezīmē divas galvenās tendences - dabas nacionalizēšana (nationalization of nature angļu val.) un nācijas dabiskošana (naturalization of nation angļu val.). To savstarpējā sasaiste skatāma kā īpaši mehānismi, ar kuru palīdzību atsevišķas ainavas raksturiezīmes vai to elementi tiek izcelti nacionālā gaismā, iedzīvinot un nācijas apziņā nostiprinot tēlainus priekšstatus par kolektīvām ainavas vērtībām, un kurām atgriezeniski uzdots iemiesot un reprezentēt īpašo nacionālo identitāti (1.1. attēls.) 15

16 1.1. attēls. Nacionālā tēla veidošanas optiskais modelis (Kaufmann, 1998) un tā analoģija pētījuma ietvaros (izstrādājusi autore) Darbā teritorialitātes, identitātes un ainavas sasaisti parāda dažādās prakses nacionālās identitātes konstruēšanas nolūkos, kuru īstenošanā par resursiem izmantots dzintars un ainava. Dzintars ar tā seno izcelsmi un vēsturisko piesaisti Baltijas jūras piekrastei; ainava kā šīs saiknes materiāls un simbolisks apliecinājums. To savstarpējā saikne uzlūkota caur dzintarkrasta un Dzintarzemes reprezentāciju veidošanas praksēm. Kultūrģeogrāfs Dons Mičels (Mitchell, 2002) vērš uzmanību uz to, ka ikviena ainavas reprezentācija vienmēr ir ideoloģiska un piepildīta ar nozīmēm, jo ainava nav tikai mēma sociālo attiecību reprezentācija, bet arīdzan to rezultāts. Sociāli politisko procesu un ainavas veidošanās savstarpēji izrietošo dabu iespējams saprast pētot, kā šīs ideoloģijas un nozīmes iedarbojas, strādā un tiek atstrādātas (jeb praktizētas mans iestarpinājums) dažādos laikos un sabiedrībās, veidojot noteiktas diskursīvās ainavas. Jēdzienu diskursīvā ainava attīstījis ģeogrāfs Jouni Hakli (Häkli, 1999), lai parādītu, cik ļoti dažādos veidos ģeogrāfija ir iesaistīta nacionālo identitāšu veidošanas procesā. Diskursīvās ainavas ir kontekstjutīgas ainavas, tās ir simboliski un tekstuāli nozīmju un interpretāciju tīkli, kas ierāmē dzīvotās pasaules pieredzes un saprašanas procesu. Raugoties no šādas pozīcijas, nacionālās identitātes un ainavas savstarpējo sasaisti iespējams atklāt, fokusējoties uz ainavu strukturējošo aspektu izpēti. Tas nozīmē vēsturiskā griezumā skatīt plaša mēroga kulturālās un politiskās aktivitātes, notikumus, projektus, attēlus un stereotipiskus uzplaiksnījumus, kas sistemātiski tikuši aktualizēti, tos attiecinot vai piedēvējot kā konkrēto nāciju raksturojošus un kas veidojuši simbolisko audumu, kurā ievīta cilvēku sevis sapratne saistībā ar noteiktu teritoriju, konkrētām vietām, ikdienas praksēm un iztēli. 16

17 Hakli uzsver, ka ainavas diskursīvā daba parādās apstāklī, ka ar dažādu tekstuālu un tekstveidīgu materiālu palīdzību nacionālā telpa un ainava tiek ne vien nolasīta no dabas un kultūras, bet arī tajās ierakstīta. Šādā perspektīvā Dzintarzemes kā kolektīvu vērtību teritoriāla un simboliska satvara veidošanās ietver gan dažādās prakses šo vērtību formēšanai, gan šo pašu vērtību manifestus jeb paustos vēstījumus, tieši kādēļ to ir iespējams skatīt kā ņirbošu, kolektīvi kultivētu, koptu un pārmantotu jeb nacionāli praktizētu ainavu Pētījuma pieejas, metodes un materiāli Pētījuma objekts dzintars Latvijā ir konkrētā kultūrtelpā situēts un laikmetu maiņās pārmantots fenomens, tāpēc darbs veidots kā izteikti kvalitatīvs, kultūrģeogrāfisks pētījums. To veicu retrospektīvi kontekstuālā skatījumā, izmantojot strukturālisma un poststrukturālisma pieejas, ar mērķi saprast mūsdienās joprojām dzīvi uzturētās dzintara un Dzintarzemes nozīmības veidošanās un pārmantošanās gaitu. Darba tapšanā izmantotās metodes bija tekstuālo avotu kontentanalīze un diskursa analīze, kartogrāfiska un grafiska vizualizēšana, minimāli arī statistikas datu apkopošana un vispārīga to novērtēšana. Viscaur darba gaitā tika veikta apkopotā un analizētā materiāla interpretācija saskaņā ar pētījuma teorētiskajām nostādnēm Pētījuma pieejas un to izvēles pamatojums Strukturālisma pieeja Strukturālisma pieejas pamatā ir uzskats, ka fenomeni, ieskaitot visu veidu prakses, lietas, notikumus un nozīmes, nepastāv kā atsevišķas vienības, bet gan kā savstarpēji saistīti plašāk aptverošu struktūru daļas, kuras tiek veidotas un iepītas šajās struktūrās, taču vienlaikus arī konstruē un uztur tās. Lai arī bieži vien struktūras var šķist statiski un noslēgti veidojumi, kas atražo pašas sevi, tās vienmēr ir dinamiski, nepārtrauktā sevis tapšanas procesā esoši un telpiski diferencēti mijattiecību lauki (Dixon, Jones, 2004). Līdzīgu domu pauž arī Burdjē (Bourdieu, 1977, ņemts no Certeau, 1992), piedāvājot struktūras skatīt nevis kā strukturētas, bet gan strukturējošas, un līdz ar to arī strukturējamas, tādējādi akcentējot nemitīgas strukturēšanās norises ideju. Šajā pētījumā kā aptverošo struktūru skatīju kultūru, precīzāk nacionālo kultūru, kas, saskaņā ar kultūrģeogrāfu Donu Mičelu uzskatāma par sociālo nesaskaņu sadursmju lauku un 17

18 par līdzekli politisko interešu uzturēšanai un varas izpausmēm (Mitchell, 2000). Raugoties no šādas pozīcijas, dzintara, kā viena no latviešu kultūras elementiem, jautājums tika iztirzāts ciešā saistībā ar to cauraudošo sociālpolitisko attiecību ietekmēm, tās ņemot vērā gan kā dažādo dzintara prakšu kontekstu, gan to produktu. Apjaušot, ka kultūra kā daudzdimensionālu komponentu sistēma pēc savas būtības tiek veidota ārkārtīgi samudžinātā procesā kā noturīga un uz iesakņošanos tendēta struktūra, to kaut nedaudz atšķetināt iespējams ar poststrukturālisma pieejas palīdzību. Poststrukturālisma pieeja Poststrukturālisma pieeja izvēloties specifisku fokusu, tiecas izsekot un interpretatīvi rekonstruēt valdošo kultūras prakšu jeb dziļi iesakņojušos uzskatu, vērtību, nozīmju sistēmu un prakšu veidošanās norisi un izpausmes, ņemot vērā dažādos kontekstus, kuros tās ir formējušās un/vai nodrošināta to pārmantošanās laikmetu un paaudžu nomaiņas gaitā (Dixon, Jones, 2004). Šīs pieejas pamatā ir M. Fuko jēdziens diskursīvās prakses, kuras veido un tiek veidotas, kā atsevišķs dažādu noteikumu, sistēmu un procedūru lauks zināšanu konstruēšanas nolūkos. Diskursus Fuko definē kā prakses, kas sistemātiski formē objektus, par kurām tās pašas runā (citēts no Grbich, 2007, 145. lpp.); tie ir mehānismi, ar kuru palīdzību tiek uzturēta atsevišķu prakšu kontinuitāte un noteiktos momentos radīti atjaunošanās impulsi par spīti to pārrāvumiem dažādu apstākļu ietekmē. No poststrukturālisma skatupunkta ikvienas struktūras būtību veido tās konstruēšanā iesaistītās varas attiecības, dominējošajam viedoklim cenšoties noteiktas prakses, lietas, notikumus un nozīmes nostiprināt kā pašsaprotamas, jau noteiktas, dabiskas un nemaināmas, un kuras izgaismojas dažādos kontrastējošos stāstos (Grbich, 2007). Poststrukturālisma pieejas ietvaros dzintara nozīmības veidošanās iepazīšanas nolūkā tematikai atbilstošie materiāli tika analizēti vēsturiski kontekstuālā skatījumā, ņemot vērā atsevišķu laiku politiski normatīvos, ekonomiskos un sociālos aspektus, kā arī pievēršot uzmanību dažādiem kontrastējošiem un nepopulāriem viedokļiem Izmantotās metodes un materiāli vēsturisko un mūsdienu tekstuālo avotu kontentanalīze, ar nozīmi tekstuāls saprotot dažāda veida materiālus, kas ir lasāmi jeb interpretējami. Šī intelektuālā procesa ietvaros plaša apjoma un spektra tekstuālā informācija tiek filtrēta, atlasot no tās interesējošās savstarpēji līdzīgas vai tematiski atbilstošas vienības, ar mērķi identificēt saskanīgas 18

19 perceptuālas struktūras vai sasaisti starp dažādiem elementiem vai tematiskiem motīviem. Šādā veidā noreducējot datus, tiem tiek rasta noteikta jēga un piešķirta nozīme (Julien, 2008). Kontentanalīzes metode tika izmantota gan dažādu rakstītu avotu preses, literatūras, dokumentu, gan arī mediju jeb vizuāli stāstošo datu fotogrāfiju, gleznu un cita veida attēlu un tos komentējošās vai kontekstuālās informācijas analīzei. Tika vērsta uzmanība gan uz dzintara, dzintarapstrādes, Dzintarjūras, dzintarkrasta un Dzintarzemes pieminējumiem dažādu laiku preses, mākslas, literatūras izdevumos (ka tiek minēts, kādā kontekstā, kas un kam to mērķē), gan saistībā ar referenci uz dažādām ainavām, tajās izceltiem elementiem, piešķirtām vērtībām un piedēvētām nozīmēm. Attiecībā uz vizuālajiem materiāliem tika skatītas dažādas ainas un ainavas, kuras bija pozicionētas kā dzintarkrastu, Dzintarjūras krastu vai Dzintarzemi raksturojošas. Materiāli tika iegūti Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) un Latvijas Valsts arhīva (LVA) krātuvēs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasītavās un digitālajā datubāzē kā arī elektroniskajos medijos. diskursa analīze. Sociālajās zinātnēs diskurss tiek skaidrots kā sociālās dzīves mehānisms, ietvars, kurā mikrolīmeņa notikumus ar makrolīmeņa sociālajām struktūrām saķēdē dažādas individuāli vai kolektīvi veiktās prakses (Weninger, 2008). Tā kā diskurss ir cieši saistīts ar komunicēšanā izmantoto valodu jeb runas līdzekļiem, tas pats par sevi skatāms kā viena no sociālajām praksēm. Diskursa analīze palīdz rast skaidrību par struktūru atsevišķo elementu, t.sk. kādu konkrētu apgalvojumu, piemēram dzintars latviešu nacionālais simbols vai Dzintarzeme Latvija veidošanos un ilgstošu to spēju saturēties kopā, mainoties laikmetiem un paaudzēm. Fokusējoties uz dažādajām dispersajām praksēm un to radīto artefaktu grupēšanas jēgpilnās vienībās centieniem, (Grbich, 2007, 147. lpp.) tika vērsta uzmanība dzintaram veltītā dominējošā viedokļa atražošanai tekstos un runās, izceļot gaismā noklusētus viedokļus un mazsvarīgotus notikumus, kas kontrastē ar valdošajiem argumentiem. Papildus tam, tika ņemtas arī vērā Ričarda Pīta nošķirto divu diskursa dimensiju izpausmes: hegemoniskais dziļums jeb varas ietekmes intensitāte uz indivīdu un hegemoniskais plašums jeb varas ietekmes izplatība ģeogrāfiskos attālumos, it īpaši attiecībā uz vietām, kur diskurss nonāk pretrunā ar reģionālajām pieredzēm (Peet, ņemts no Dittmer, 2010). kartogrāfiskas un grafiskas vizualizēšanas metode, ar kuras palīdzību tika gan pētīta, gan ilustrēta dažādu ar dzintaru saistītu aktivitāšu un reprezentāciju teritoriālā izplatība un nozīmības mērogi. Šim nolūkam tika izmantoti LU ĢZZF un Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Karšu pārlūkos, ĢIS Latvija 10.2 datubāzē un LNB Karšu un 19

20 ģeotelpiskās informācijas lasītavā pieejamie kartogrāfiskie materiāli. Vizuālo un kartogrāfisko materiālu izveide un apstrāde tika veikta datorprogrammās Adobe Illustrator CS un ArcGIS statistikas datu apkopošana un izvērtēšana, lai noskaidrotu dzintara prakšu ekonomisko nozīmību. Dati tika iegūti Centrālās Statistikas pārvaldes interneta vietnē sadaļā gadu statistika. 20

21 2. DZINTARS LATVIJĀ: NO LOKĀLA ATRADUMA LĪDZ NACIONĀLAM SIMBOLAM Mūsdienās dzintars Latvijā sastopams pavīdam publiskajā telpā kā vārds kādā nosaukumā vai rota suvenīrveikaliņā. Taču kopumā sabiedrībā priekšstats par dzintara faktisko izplatību Latvijas teritorijā ir visai izplūdis, pastāvot aptuvenām nojausmām par iespējamiem gadījuma rakstura dzintara izskalojumiem kaut kur Baltijas jūras piekrastē. Tāpat trūkst skaidrības par to, kur rodama dzintara īpašā saikne ar Latviju un latviešu nāciju, kā tā veidojusies un, par spīti dažādiem vēstures notikumu pavērsieniem un paaudžu nomaiņām, saglabāta nesarauta. Pētījumam izvēlētais laika ietvars, no Latvijas valsts dibināšanas brīža līdz mūsdienām, ļauj aplūkot dzintara prakšu ainu starp diviem vēsturiski un ģeogrāfiski nozīmīgiem laikposmiem Latvijas valstiskās robežas nospraušanu 20. gadsimta 20. gadu sākumā un mūsdienu situāciju, kad politiskās robežlīnijas ir šķietami dzēstas. Šajā nodaļā iezīmētas galvenās darba saturiskās uzbūves līnijas, sniedzot secīgu pētīto dzintara prakšu kopainas izklāstu un konspektīvu ieskatu dzintara nozīmības veidošanās gaitā. Papildus šeit iekļautas vairākas vizualizācijas, kuras koncentrētā veidā iepazīstina ar turpmākajās nodaļās detalizētāk analizētajām dzintara praksēm. Pievēršoties dzintara nozīmības Latvijā izpētei, ir saprotams, ka tās veidošanās aizsākumi meklējami ļoti lokālās dzintara faktiskās sastopamības vietās un iestiepjas krietni vien dziļākā vēsturē nekā valsts dibināšanas brīdis. Gan vēsturiski (2.1. attēls), gan mūsdienās (2.2. attēls) dzintara atrodamība Latvijas teritorijā bijusi teritoriāli sadrumstalota un mainīga. No jūras izskalotā veidā tas visvairāk bijis un joprojām nelielos apjomos atrodams uz dienvidiem no Liepājas - Pērkones, Nīcas, Nidas piekrastē, taču dzintaru iespējams atrast arī zemē - Baltijas jūras seno krastu starpkāpu ieplakās izveidojušos ezeru Papes, Engures, Babītes, Kaņiera apkārtnē. 21

22 2.1. attēls. Dzintara vākšanas prakšu areāli un centri 19. gadsimtā (avots: Кеппен, 1893; izstrādājusi autore, par pamatni ņemot ĢIS Latvija datubāzes telpiskos datus) attēls. Dzintaru saturošo nogulumu izplatība un atradumu izvietojums: I - dzintaru saturošo Litorīnas jūras nogulumu izplatības areāli; II - galvenās dzintara atradumu vietas (Segliņš, Brangulis, 1996, 26. lpp.) 22

23 Dažādi vēsturiski 19. gadsimta rakstu materiāli, kā arī Liepājas apkārtnes vietējo ļaužu novērojumi liecina, ka dzintars gadu gaitā piekrastē tiekot arvien mazāk izskalots. Nav ziņu par plaša mēroga dzintara vākšanas praksēm 20. gadsimta laikā, vien par atsevišķiem atradumiem jūrmalā, arot tīrumus, novācot kartupeļus vai rokot meliorācijas grāvjus (Sudmalis, 1936), taču joprojām Liepājas un Jūrmalas piekrastē pa kādam sastopami entuziasti, kas dzintaru vāc tālākpārdošanas vai apstrādes nolūkos, kamēr citiem tas ir brīvdienu vaļasprieks apvienojumā ar pastaigām gar jūru (Alma, 2013; Ausma, 2013; Pēteris, 2013). Ielūkojoties nedaudz vērīgāk ļoti lokālajās un pieticīgajās aizgājušo laiku dzintara aktivitātēs, atklājas, ka dzintara praksēm Latvijas teritorijā ir bijusi sarežģīta vēsture, ko pēdējo divu gadsimtu laikā ietekmējuši dažādi sociālpolitiskie un ekonomiskie apstākļi (Krumberga, Zariņa, 2014). Ja līdz 19. gadsimta sākumam tiesības uz dzintaru atradās dažādu valdošo varu (Kurzemes hercogu, Krievijas imperatoru) īpašumā, tad laikā no 19. gadsimta vidus līdz pat 20. gadsimta sākumam, dzintara nozīmība balstījās tā ekonomiskajā vērtībā, ko uzturēja un atsevišķās vietās koncentrēja galvenokārt dzintarapstrādes prakses. Šajā ziņā Latvijas mērogā nozīmīga vieta bija Palanga un tās dzintara industrija, kas eventuāli nonāca Lietuvas pārziņā līdz ar abu valstu kopējās robežas nospraušanu gadā (ibid.), un kas sīkāk aprakstīts 3. nodaļā. Sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem, nekādu īpašu liegumu vai ierobežojumu dzintara vākšanai vai apstrādei nebija. Dzintara prakšu, un kā vienas no tām dzintarapstrādes, attīstību Latvijā drīzāk noteica īpatnēja dzintara prakšu ierosmju-pārrāvumu dinamika saistībā ar dažādiem vēstures notikumu pavērsieniem un vienai otru nomainošu valdošo varu interesēm. Šīs dinamikas norisē lielu lomu ieņēma atsevišķi dominējošie dzintara prakšu centri vietas, kurās laika gaitā koncentrējās un tika uzturētas dažādas dzintara prakses un to izplatību veicinošas retorikas, iniciatīvas un ierosmes. Latvijas gadījumā tās bija un joprojām ir Rīga, Liepāja, Jūrmala un īsu brīdi pirms robežas slēgšanas arī Palanga. Skatot vēl plašākā mērogā 20. gadsimta 20. un jo īpaši 30. gados Latvijā notiekošais atbalsoja dzintara diskursus Austrumprūsijā Vācijas impērijas valdības laikā (2.3. attēls), kā arī vēlāko situāciju šajā pašā dzintara ieguves teritorijā, kas pēc 2. pasaules nonāca Padomju varas pārvaldībā kā Kaļiņingradas apgabals. Par to padziļināts izklāsts sniegts 4. nodaļā. 23

24 2.3. attēls. Dzintara prakšu centri 20. gadsimta 20., 30. gados (izstrādājusi autore, par pamatni ņemot Bacon, 1923). Dažādās dzintara prakšu centros koncentrētās retorikas tika pielāgotas un teritoriāli nostiprinātas viscaur Latvijas teritorijai ar lingvistiskiem līdzekļiem, ko detalizētāk atspoguļo 5. nodaļa. Šeit gan jāatzīmē, ka dzintara prakšu izpausmju dažādībā un plašumā izvēršanā kopš valsts dibināšanas sava loma bija izglītībai un tās ietvaros valsts noteiktajam apgūstamo zināšanu saturam. Skolu mācību programmās attiecībā uz Latvijas ģeogrāfiju un vēsturi jeb ģeogrāfiskā stāvokļa lomas pagātnē skaidrošanu bija iekļauta arī sadaļa par dzintaru un normaņiem 1 (Noteikumi par Latvijas obligatorisko skolu skolotāju tiesību iegūšanu, 1921). Atbilstoši tam tika izstrādātas arī mācību grāmatas, kuru saturs jau tolaik tika vērtēts neviennozīmīgi, piemēram, attiecībā uz dzintara un baltu zemju pieminējumiem seno romiešu un grieķu darbos, bet kas joprojām tiek uzsvērts un cirkulē dažādos publiskos vēstījumos (Saulīte, 2009; Kalniņš, 2013; Dzintara puse, 2014). Mūsdienās Letonikas datubāzē pieejamā Latvijas Vēstures enciklopēdija vēsta, ka dzintara ceļš sākās Baltijas jūras A piekrastē seno prūšu un kuršu apdzīvotajos rajonos un [..] līdz ar dzintara ceļa apgūšanu, sākot ar 1.gs. pēc Kr., baltu zemes, to skaitā arī Latvijas teritorija, tika iekļautas romiešu ģeogrāfiskajos priekšstatos un maiņas sakaros (Dzintara ceļš, bez dat.). Turpretim L. Paegles gadā izdotajā Ievads vēsturē rakstīto skolas grāmatu novērtēšanas komisijas pārstāvis un vēstures profesors L. Arbuzovs komentē šādi: Plinijs un Tacits tik noteikti nenosauc Baltijas piekrasti par dzintarzemi ( p.). Plinijs 1 ziemeļu tautas 24

25 vairāk runā par Ziemeļjūru un tikai vienā vietā piemin ari zāmu 2 zemes dzintaru, Tacits runā par aistiešiem, bet īstā Baltija senlaiku dzintara tirdzniecībā nespēlēja nekādu lomu. (Arbuzovs, 1923) Lai arī kāda nozīmība dzintaram tika piedēvēta seno romiešu vidū pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, par Latvijas nacionālo simbolu dzintars kļuva tieši 20. gadsimta laikā, dažāda veida dzintara lietošanas prakses apvienojot kolektīvu vērtību teritoriālā satvarā Dzintarzemē. Šajā laikā dzintara prakses bija ne vien savstarpēji mainīgas, bet pieņēma arī ļoti daudzdimensionālas izpausmes, veidojot īpašus dzintara semantiskos laukus ainavas, lingvistisko, mākslas un nacionālpatriotisma/aizsardzības (2.4. attēls) attēls. Dzintarzemes teritorializēšanas izpausmes jeb dzintara prakses un to semantiskie lauki dažādos 20. gadsimta laikposmos (izstrādājusi autore). Katrā no šiem laukiem ietilpinātās dzintara prakšu izpausmes iespējams savstarpēji pārgrupēt no viena lauka citā vai vienu izpausmi ietilpināt vairākos laukos vienlaicīgi, taču šie četri ir tie lauki, kuros visuzskatāmāk un pēc būtības atspoguļojas Dzintarzemes teritorializēšanas norises kopaina. 2 sāmu zeme jeb Sāmzeme, mūsdienu Kaļiņingradas apgabals. 25

26 Šo semantisko lauku veidošanās pamatā ir dažādās dzintaram piedēvētās un laika gaitā atvasinātās nozīmes un to attiecinājumu lietojumi, kuri pētījuma ietvaros analizētajos materiālos parādās šādās variācijās: dzintars kā simbolisks, tēlains izteiksmes līdzeklis ( Dzintara ādere, Liepājas dzintars ) Dzintars kā īpašvārds (personvārds, uzvārds, mājvārds, nosaukums); Dzintarjūra attiecinājums uz Baltijas jūru kopumā; Dzintara zeme ģeogrāfisks apgabals, kur koncentrēti dzintara atradumi; Dzintarkrasts, dzintarkrasts, Dzintarjūras piekraste Latvijas piekrastes posmi un atsevišķas to vietas, kurās sastopami dzintara izskalojumi, un kuros atzīmētas kādas nozīmīgas ainavas un īpaši to raksturiezīmes. Dzintarzemes piekraste Latvijas teritorijas piekraste kopumā; Dzintara krasts (Jantarnij bereg) galvenokārt lietots Padomju laikā, to attiecinot uz Padomju Savienības Baltijas jūras piekrastes republikām kopumā un atsevišķām to kūrortpilsētām; dzintarzeme, Dzintarzeme attiecinājums uz Latvijas teritoriju kopumā. Manāmās dzintara prakšu un nozīmju niansētās daudzveidības dēļ sīkāk apskatīju zīmīgākās un laika gaitā noturīgākās prakses saistībā ar būtiskākajiem to mainību un pārmantotību ietekmējošajiem faktoriem, nevis hronoloģiskā secībā cenšoties aptvert visas to izpausmes katrā no laika periodiem. Turpmāk darbā detalizētāk iztirzātās prakses ir dzintarapstrāde, lingvistiskās prakses un Dzintarzemes simbolisms saistībā ar nacionālām ainavu reprezentācijām, tās skatot šādos laika periodos: Latvijas parlamentārās republikas, K. Ulmaņa autoritārā režīma, 2. pasaules kara un Padomju laiks, nedaudz pieskaroties arī pašlaik piedzīvojamajai dzintara prakšu renesansei. Kopskatu par dzintara prakšu ierosmjunoplakuma dinamiku 20. gadsimta gaitā sniedz vizualizācija 2.5. attēls, kuras saturiskais raksturs detalizētāk iztirzāts nākamajās nodaļās. 26

27 attēls. Dzintara prakšu ierosmju-noplakumu dinamika dažādos 20. gadsimta laikposmos (izveidojusi autore)

28 3. DZINTARA LOMA PALANGAS JAUTĀJUMĀ 20. GADSIMTA 20. GADOS 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums bija laiks, kad Latvijas iedzīvotāju vidū sāka veidoties un nostiprināties teritorijas kā kolektīva īpašuma un zemes kā privātīpašuma apziņa, kuras iedīgļi meklējami nacionālisma un kapitālisma idejās. Tomēr pat šajā laikā, ja arī pamazām radās nacionālisma jūtas, tad gan Latvijas teritoriālā apveida tēlam, gan nacionālās piederības apjausmai cilvēku vairuma apziņā sava vieta vēl bija jāiemanto. Šo situāciju vajadzēja atrisināt valsts robežas nospraušanai, kas bija viens no svarīgākajiem nacionālpolitiskajiem jautājumiem līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanas brīdi. Robežu noteikšanu kavēja apstāklis, ka atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, teritoriālo dalījumu pamatā bija vēsturiskie administratīvās pārvaldības principi, kurpretim jaundibināto Baltijas valstu robežas tika nospraustas pēc nacionālpolitiskiem principiem, kas Latvijas - Lietuvas gadījumā izvērtās sarežģītāk, nekā bija gaidīts, un kur sava loma saistībā ar Palangas teritoriju tika piešķirta arī dzintaram. Palanga iezīmēja DR Kurzemes kā vēsturiskas robežteritorijas īpašo pozīciju, kur izsenis bija nošķīrusies ne vien zeme un jūra, bet, nodibinoties kā nacionālas valstis, arī Latvija un Lietuva. Nacionālo teritoriju un identitāšu veidošanas process ir uzlūkojams kā konfliktējošu varas attiecību saspēle, jo ietver katras puses vēlmi panākt savām interesēm izdevīgāko iznākumu. Norobežotu teritoriju veidošana ietver arī noteikta savdabīguma un atšķirīguma no citiem meklējumus, tāpēc nereti tieši robežteritorijas kā saskares joslas var kļūt par tām nozīmīgajām vietām, kurās tiek rasti un sakņoti katras īpašās identitātes iedīgļi (skatīt Dabrowski, 2008; Häyrynen, 2004; Kaufmann, Zimmer, 1998). Ieskatu šī procesa norisē Latvijas gadījumā sniedz sarakste starp dažādiem valsts pārvaldes pārstāvjiem, kā arī situācijas atspoguļojums tā laika presē gada 19. aprīlī Tirdzniecības un Rūpniecības ministrijas Saimniecības departamenta Muitas nodaļas ierēdnis J. Seskis Ārlietu ministrijai nosūtīja vēstuli (Seskis, 1920), kurā argumentēja Palangas ekonomisko nozīmi Latvijai un to, kādēļ tā bija daudz svarīgāka nekā Mažeiķi ar dzelzceļa mezglu. Kā galvenais ieguvums tika minēta tiešā robeža ar Vāciju un ieņēmumi, kas nonāktu valsts kasē, pateicoties Palangas muitas punkta darbībai un kas zaudētu savu kuluāra 3 lomu starp Vāciju un Latviju, ja apgabals tiktu piešķirts Lietuvai. Papildus tam, Palangas ievērojamā ekonomiskā nozīme nākotnē primāri tika saistīta ar iespēju izvērst jau pastāvošo 3 savienotājeja (Kuluārs, bez dat.) 28

29 dzintarrūpniecību, kur šajā laikā darbojušās 13 dzintara apstrādāšanas darbnīcas ar 200 strādniekiem. Tika akcentēts arī apstāklis, ka Palanga un viņas apkārtne attaisno nosaukumu dzintara zeme, kam par pamatu tika minētas vietējās muižas pārvaldnieka grāfa Tiškevica pirms kara veiktās dzintara slāņu izpētes Sventājas upes apkārtnē. Atzīmējot, ka panākumi bijuši labi, tika apgalvots, ka ir iemesls domāt, ka Palangas jūrmalā ir bagāti dzintara slāņi (mans izcēlums). Atsaucoties uz Prūsiju 4, no kurienes galvenokārt tika ievests Palangā apstrādātais dzintars, un tajā pastāvošo valstij piederošo dzintara monopolu, vēstulē tika ierosināts arī Latvijas valdībai veikt šo slāņu izpēti un ievest dzintara monopolu pēc Prūsijas parauga. Papildus tika minēta interese par jūrā pieejamo zivju resursiem un Palangas kā jau iecienītas vasarnīcu pilsētas un kūrorta potenciālu, kas nākotnē varētu izvērsties par lielu ieņēmumu avotu Latvijas valsts saimnieciskajā dzīvē. Arī Lietuvas puse izteica nepieciešamību pēc zvejniecības ostas, ko bija paredzēts izveidot Sventājas upes grīvā (Pelkaus, 2002), un vēlmi pēc Palangas, kurā plānoja ierīkot kūrortu, kurš varētu salīdzināties ar kaut kuru Eiropas kūrortu (Palangas kūrorts, 1922). Dažas dienas vēlāk, gada 26. maijā līdzīga satura vēstuli (Palangas muitas valdes priekšnieks, 1920) Tirdzniecības Departamenta Muitas nodaļai adresēja arī Palangas muitas valdes priekšnieks. Kā galvenais arguments tiesībām uz Palangas teritoriju tika minēts etnogrāfiskais aspekts sirmajā senatnē, vēsturiski pierādīts, ka mūsu Dzintara zemīte stiepās vēl tālāku Vācijā pat aiz Klaipēdas (Mēmele), kur vēl tagad dzīvo ap 1000 latviešu. Arī šajā vēstījumā tika minēts, ka dzintars priekš Palangas dzintara darbnīcām tagad tiek ievests no Vācijas par ļoti augstām cenām, bet Palangas dzintara slāņi, kas velkas no Palangas līdz Būtiņiem gar jūras piekrasti apmēram 14 verstu garumā vēl pilnīgi neizmantoti vai gadā Palangas grāfs Tiškevics iesāka šeit dzintara rakšanu un skalošanu tikai kūdras virskārtā un pie tam darbs veicas ar labāk sekmēm. Būtiņu muižā, rokot nosausināšanas grāvi, tika atrasti lieli gabali vislabākā dzintara. Ja jau zemes virskārtā tādas dabas bagātības atrastas, tad par apakšzemes dzintara slāņiem pierādīts fakts. Arī Vācijā dabū dzintaru caur šādu rakšanu un dzintars tur skaitās kā valsts monopols un dod valstij prāvus ienākumus (mani izcēlumi). Plašākā sabiedrībā strīdīgās situācijas izklāstu nogādāja laikraksti. Argumentāciju presē par nepieciešamību saglabāt Palangu Latvijas teritorijā gandrīz vienpersoniski attīstīja literāts, 4 bijusī Vācijas impērijas Austrumprūsijas provinces teritorija, tagadējais Kaļiņingradas apgabals, kas ir pasaulē lielākā zināmā dzintara krājumu un ieguves vieta. 29

30 politiskais rakstnieks un Liepājas laikraksta Kurzemes Vārds un Latvijas Sargs toreizējais redaktors Reinholds Lazdiņš. Savos rakstos viņš norādīja uz Palangas kā robežpilsētas un muitas punkta tiešajām saiknēm ar jau tolaik attīstīto Vāciju un to lielo nozīmi abu valstu tirdzniecības un rūpniecības attīstībā, kā arī etnogrāfisko aspektu. Tostarp kā vienlīdz būtisks apstāklis tika akcentēts, ka Palanga un viņas apkārtne ir īstā vieta, kas Latvijai vēl tagad vārda tiešā nozīmē dod tiesības saukties par dzintara zemīti (Palangas saimnieciskā nozīme Latvijā, 1920). Palangā tiešām jau no 19. gadsimta vidus bija izvērsusies dzintara tirdzniecība un apstrāde, taču arī tur tā galvenokārt balstījās uz no Austrumprūsijas (tagadējās Kaļiņingradas) raktuvēm ievestā neapstrādātā dzintara (Krumberga, Zariņa, 2014). Izstrādātais robežprojekta risinājums un iespējamā Palangas piešķiršana Lietuvai tika saukta par netaisnīgu un ne vien draudēja Latvijai atņemt dzintara bagāto Palangas jūrmalu, bet arī atraut daļu no viņas [Latvijas] vēsturiskās teritorijas 5 un dažus tūkstošus latviešu iedzīvotāju, atdalīt no tautas daļu no viņas nacionālās teritorijas (Lazdiņš, 1921). Strīdīgās un emocionāli piesātinātās valstiskās robežas nospraušanas situācijā Palangas piešķiršana Lietuvai no Latvijas puses tika pozicionēta ne vien kā teritoriāls, bet arī nacionālā goda un tiesību uz šo apvidu (Lazdiņš, 1921a) zaudējums. Tomēr šur tur presē pavīdēja arī viedokļi, ka Palanga neesot nekas vairāk kā neattīstīta nomale, kura nepārtraukti prasa līdzekļus no valsts, tenkas par dzintara slāņiem Palangas jūrmalā [ir vien] fantāzijas auglis (Bebris, 1921). Arī etnogrāfiskais aspekts bijis krietni vien pārspīlēts un neviennozīmīgāks, jo latvieši apdzīvojuši vien Sventājas sādžu, visu pārējo novadu lietuvieši, bet Palangu ebreji (ibid.). Neskatoties uz Latvijas politiskajiem un sabiedriskajiem centieniem, gadā pēc Latvijas Lietuvas robežas noteikšanas šķīrējtiesas lēmuma Palangas un Sventājas apvidus tika piešķirts Lietuvai. Atsevišķi smeldzīgas pieskaņas pilni raksti parādījās vēl kādu laiku Latvijas presē. Tā gadā Tautas Balss ziņoja, ka nedz Lietuvas valdība, nedz paši Palangas iedzīvotāji vēl neko nav uzsākuši vietas attīstībai, vietējo ainu ilustrējot pārmetoši un ar netīksmi: Pats Palangas miestiņš tik netīrs, kurš šai ziņā neatšķiras no kaut kura Lietavas miestiņa, tur iedzīvotāju vairums žīdi. Tāpat pats jūras krasts ap Palangu ir tik apaudzis dažādiem krūmājiem, ka tas atstāj bēdīgu lopu ganību iespaidu. (Palangas kūrorts, 1922) 5 Palangas apgabals Krievijas impērijā ietilpstošajai Kurzemes guberņai tika pievienots gadā. 30

31 Laikam ritot, Palanga tomēr tika attīstīta par lietuviešu iecienītāko kūrortu. 30. gados tā bija kļuvusi par teiku, nostāstu un romantikas cauraustu lietuvju zemes stūrīti (Palangas vairs nav, 1938), kur atvaļinājumus pavadīja Lietuvas augstākā sabiedrība prezidents, valstsvīri, zinātnieki un mākslinieki. Tika rīkoti dažādi svētki, lieli sarīkojumi un dažādas propagandas dienas, un visiem spēkiem veicināta šī kūrorta izbūve, kam bija jābūt pretstatam vāciskā gara pilnajai Klaipēdai (ibid.). Palangas kā kūrorta neiegūtā potenciāla zaudēšana un teritorijas piešķiršana Lietuvai gadā radīja valstisku interesi jauna nacionālas nozīmes kūrorta izveidei Latvijā. Dažus gadus vēlāk šim mērķim tika izvēlēti Bernāti, kuru attīstība tika redzēta ciešā saistībā ar Liepāju, līdzīgi kā tas vēsturiski jau bija izveidojies Rīgas un Rīgas Jūrmalas (mūsdienu Jūrmala - aut.) gadījumā, un kam tika iecerēta tikpat pievilcīgas atpūtas vietas nākotne. Robežjautājuma un tā iznākumu atskaņās Bernātu kūrorta izveidē bija manāmi dziļi nacionāli motīvi, kas tika ievīti Latvijas dzintarkrasta ainavā, kuras vērienīgākā daļa, Palanga, bija zaudēta. Valstiskā līmenī Palangas saglabāšanas interesē primārā nozīme tika piešķirta ekonomiskajam izdevīgumam, kas šajā teritorijā tika saredzēts. Etniskais (etnogrāfiskais) aspekts tika minēts kā vēsturiskais pamatojums tiesību pieteikšanai ne vien uz šo teritoriju, bet arī uz Dzintarzemes nosaukumu, kas tā laika situācijā tika piesaukti kā valstiski vienlīdz nozīmīgi. Etniskais un Dzintarzemes arguments tika izmantots arī sabiedrības uzmanības pievēršanai un atbalsta iegūšanai centienos nosargāt šo zaudētiespējai pakļauto teritoriju. Jautājumam atrisinoties un Palangas teritorijas zaudējuma rezultātā, dzintars ieguva jaunu, līdz tam īpaši neakcentētu nacionālu nozīmību, kas ar laiku attīstījās dažādu, lielākoties simbolisku, dzintara lietošanas prakšu formās. No tām turpmākajās nodaļās detalizētāk izvērsta dzintarapstrādes, dzintara lingvistisko lietojumu un Dzintarzemes tēla nostiprināšanas prakses. 31

32 4. DZINTARAPSTRĀDES PRAKŠU VEIDOŠANĀS UN TO VALSTISKĀS NOZĪMĪBAS ASPEKTI Mūsdienās dzintarapstrāde kļūst par vienu no izmirstošajām profesijām, un šīs nodarbes praktizētāju skaits Latvijā ir niecīgs. Bez atsevišķām tūristiski orientētām darbnīcām Siguldā un Pāvilostā, pašlaik Liepājā vēl darbojas 5 dzintarapstrādātājas, bijušā kombināta Māksla darbinieces, kas sevi sauc par profesionālām meistarēm ar vairākos gadu desmitos mērāmu stāžu un Liepājas mākslas skolā iegūtu dzintarapstrādes speciālista diplomu. (Pujēna, 2010) Manāmā pretruna starp mūsdienās tik plaši izvērsto dzintara nozīmību un iznīkstošajām dzintarapstrādes tradīcijām ir pietiekami interesants apstāklis, lai rūpīgāk caurskatītu laiku un notikumus starp diviem dzintarapstrādes prakšu pierimšanas momentiem Latvijas vēsturē Palangas zaudēšanu un pašreizējo laiku Dzintara sīkrūpniecības Latvijā veidošanās aizsākumi Līdz ar Palangas iekļaušanu Lietuvas teritorijā, Latvija bija zaudējusi vēsturiskās tiesības uz šo ievērojamo dzintara vākšanas un apstrādes prakšu ainavu, saglabājot vien pieticīgu vēlmi, interesi un materiālās iespējas to iedzīvināt no jauna. Latvijas piekrastē dzintars bija atrodams maz, joprojām pastāvēja nepieciešamība to ievest no Palangas vai Kēnigsbergas, ko tolaik sadārdzināja, lai arī neliels, bet tomēr muitas nodoklis gadā valdības noteiktais muitas tarifs neapstrādātam dabiskajam un mākslīgajam dzintaram bija 0,40-0,60 Ls par kilogramu (Tirdzniecība un rūpniecība, 1927). Arī nelielo dzintarapstrādes pratēju loku vairāk veidoja atsevišķi entuziasti nekā profesionāli meistari. Kādā no tā laika preses izdevumiem esošā situācija ilustrēta šādi: Mūsu Latvijas dzintarrūpniecības centrs atrodas Liepājā, taču, salīdzinot ar Vāciju, tas vēl atrodas pilnīgos bērna autiņos un nepārsniedz sīkas amatniecības nozares apmērus (Dzintars, 1927). Latvijas brīvvalsts laika oficiālā statistika uzrāda niecīgu dzintarapstrādes uzņēmumu aktivitāti (4.1. tabula), tāpat ir pieejamas visai skopas ziņas par atsevišķu amatnieku darbošanos vai cilvēkiem, kas to praktizēja kā brīvā laika nodarbi. Pavērsiens šajā lietā notika līdz ar K. Ulmaņa autoritatīvā režīma aizsākumu, kad latviskums kļuva par centrālo kultūrpolitikas uzstādījumu un kad arī dzintaram un dzintarapstrādei tika veltīta krietni vien lielāka uzmanība. 32

33 4.1. tabula Statistiski uzskaitītā 6 dzintara apstrādes rūpniecība 20. gadsimta 20., 30. gados (Latvijas statistikas gadagrāmata, 1921; 1929; 1939) Gads Joma Nozare Izejvielu Uzņēmumu Nodarbināto Alga, Apgrozījums, vērtība, skaits skaits Ls Ls Ls 1921 Dažādi rūpniecības Dzintara uzņēmumi rūpniecība Apstrādājošā industrija Keramika, akmeņu Dzintara izstrādājumi un apstrādāšana saistošas vielas Amatniecība un 1935 rūpniecība Metālapstrādāšana un Dzintara mašīnrūpniecība izstrādājumi Rūpniecības uzņēmumi Metālapstrādāšana un Dzintara mašīnrūpniecība izstrādājumi gadsimta 30. gados Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laikā tika aizsākts stingri orientēts dzintara amatniecības attīstības kurss. Sīkrūpniecību un tostarp dzintarapstrādes prakses veicināja režīmu pavadošās nacionālisma ideoloģijas ietekmē izvērsta propaganda presē, vienlaikus tās ievijot nacionālās identitātes darināšanas stratēģijā. Tika uzsvērta nepieciešamība ne vien pēc dzintara apstrādes prakšu atjaunošanas, bet jo īpaši pēc to latviskošanas, lai paceltu šo novārtā pamesto daiļamatniecības nozari, kas, pārnesta nacionālā plāksnē, atgūtu īsto nozīmi un spožumu (Sudmalis, 1936). Dzintars tika dēvēts par visnacionālāko rotas lietu (Stiglics, 1938), mūsu zemes simbolu (Dzintars- mūsu zemes simbols, 1938), bet dzintara apstrādāšana par tautas gara darbības pamatu (Pelše, 1924), seno latvju māksl[u], kas jānes tautā, [..] jādara mīļa katram amatniekam, katram mājrūpniekam, kā tas bij senos laikos (Stiglics, 1938). Nedaudz iestarpinot, saistībā ar gan tolaik, gan pēcāk, gan mūsdienās bieži lietoto atsauci uz dzintara nozīmību senatnē, maz pētīts ir jautājums par dzintara izstrādājumu nēsāšanas tradīcijām un pat ne aizvēsturē, bet kaut vai pēdējos gadsimtos. Šajā laikā kā rota dzintars [bijis] sevišķi rets, īpaši krellēs (Niedre, 1932). Nelielos apmēros tādas valkātas 6 Rūpniecības uzņēmumi, kuros strādā 5 vai vairāk strādnieku vai atrodas mehāniskais dzinējspēks, jo amatniecības un sīkrūpniecības nozares kopumā atradušās ārpus statistiski kontrolējamās rūpniecības (Skujenieks, 1939) 33

34 Kurzemē (ap Liepāju, Ventspili) un Latgalē. Tās bijušas no maz apstrādāta dzintara gabaliem, savērtas uz balta vai dzeltena pavediena, turklāt vienīgi no tumšā dzintara, nevis gaišā. Sevišķi glīti darbnīcu izstrādājumi nav bijuši iecienīti, tādi sastopami vienīgi kā pilsētnieciska rakstura dāvinājumi, vienā vai otrā gadījumā, bet dzintara saktas, arī vienīgi krekla, bijušas sastopamas Liepājas apvidū, visvairāk Rucavā (Niedre, 1932). 20. gadsimta 30. gadu beigās par dzintara amatniecības galveno uzdevumu kļuva latviešu piemiņas lietiņu izgatavošana (Latviešu piemiņas lietiņu gatavošana, 1939), kam līdzīgi kā mūsdienās suvenīriem, bija jāiemieso un jāreprezentē latviskais gan latviešu, gan ārzemnieku vidū. No Iekšlietu ministrijas Emigrācijas un Tūrisma nodaļas puses tika rīkotas Latviskās piemiņas lietiņu sacensības, kur speciāla žūrijas komisija izvērtēja un deva savu atzinumu par to māksliniecisko kvalitāti (Valdības Vēstnesis, 1934). No vienas puses, dzintara mākslinieciskajiem izstrādājumiem vajadzēja radīt unikālo latvisko identitāti pašu latviešu apziņā, no otras reprezentēt to citām tautām, attiecībā pret kurām latviskās identitātes veidošana kā tāda ieguva jēgu. Skatot nedaudz plašākā kontekstā, dzintara nozīmības aktualizēšanās Latvijā vērojama kā atbalss šajā laikā notiekošajam dzintara rūpniecībā Vācijā, kur jūras dārgmetāla dzintara iegūšanas un apstrādāšanas pavairošanai Austrumprūsijā (mūsdienās Kaļiņingradas apgabals) Vācijas valdība kopš gada 7 pievērš lielu vērību (Dzintara rūpniecība Vācijā, 1936, 26. septembris) gadā laikraksts Rīts vēsta: Jau no seniem laikiem vāci no jūras dzelmēm izskaloto dzintara apzīmē par vācu zeltu". Zem šāda nosaukuma š. g. aprīlī Vācijā sarīkota ceļojoša dzintara rūpniecības izstāde, kura jau bijusi Kēnigsbergā, Esenē un tagad pārvesta uz Breslavu. Dzintara rūpniecības nozare pēckara gados, pasaules saimnieciskās krīzes laikā, stipri cietusi un tikai ar gadu it kā atplaukst. Tagad Vācijas valdība visādi veicina dzintara rūpniecības attīstību, pasūtot dažādu piemiņas lietu un balvu izgatavošanu no dzintara. Starp citu, dzintara piemiņas balvas un godalgas paredzētas arī sporta olimpiādes dalībniekiem. Vācijas laikraksti raksta, ka dzintara izstrādājumiem jākļūstot par vācu tautisko greznumu. Dzintara rūpniecības izstādē savākts kopā viss, kas vien Vācijas mākslā, amatniecībā no dzintara ražots sākot ar vēsturiskām senlietām no Berlīnes pils mūreja un beidzot ar jaunlaiku mākslas izstrādājumiem, kur dominē taisnās līnijas un gludas virsmas. Izstrādājumi rādot, ka dzintars pilnīgi padodas arī moderniem mākslas veidojumiem gadā Vācijā varu pārņēma Nacistu partija. 34

35 Dzintara iegūšanā Vācijā nodarbināti ap 4500 iedzīvotāji, kas šo amatu esot pārņēmuši no saviem senčiem. Dzintara apstrādāšanā nodarbināti ap 1500 strādnieki, kas strādā Kēnigsbergas valsts dzintara rūpniecībā". (Dzintara rūpniecība Vācijā, 1936, 20. jūnijs) Lai veicinātu dzintara sīkrūpniecības attīstīšanos arī Latvijā, gadā ar valdības atbalstu Liepājā tika organizēti dzintara apstrādāšanas kursi skolotājiem, mazpulku apmācības Liepājā (4.1. attēls) un Ķesterciemā. No Liepājas Valsts rokdarbu darbnīcas tika izteikts ierosinājums dzintara darbu uzņemt skolu rokdarbu programmās, kā arī tika plānots ierīkot dzintara uzpirkšanas centrus par noteiktām cenām Rīgas jūrmalas zvejnieku ciemos (Dzintars jāveido latviskā garā, 1937), tomēr par to, ka tas būtu ticis īstenots, liecību nav attēls. Dzintarapstrādes apmācību vietas un darbnīcas Liepājā 30. gadu beigās (izstrādājusi autore, par pamatni ņemot Liepājas Pilsētas Valdes gadā izdoto Liepājas plānu, M 1:20 000) Individuāli praktizēto dzintara apstrādāšanu no valsts puses uzraudzīja gadā izveidotā Latvijas Amatniecības kamera, kas izsniedza amatnieka kartes, nosakot, kas un kur drīkst ar dzintarapstrādi nodarboties gadā Finanšu ministrijas izdotajā Latvijas tirgotāju sarakstā Liepājā bija reģistrēta tikai viena dzintarapstrādes darbnīca uz gadā Palangā dzimušā Latvijas pavalstnieka Jonasa Klompa vārda (Finanšu ministrija, 1936). Taču, jau sākumā amatnieka kartes vienīgai darbībai kā dzintara apstrādātājam ārpus Rīgas un 35

36 Jelgavas Liepājā, tika izsniegtas arī Meijeram Klompum (4.2. attēls), Icikam Marksam un Jozefam Botkinam (Jaunie amatnieki, 1940) attēls. Liepājas dzintara darbnīcu sludinājumi 30. gadu laikrakstos. (Darba Dzīve, 1939.) Dzintarapstrādes prakses un to darinājumi uzturēja dzintara faktisko klātesamību un nodrošināja tā vizuālo cirkulāciju Latvijas teritorijā, ar to palīdzību materializējot valdošo dzintara retoriku un radot racionālo pamatu Dzintarzemes pašnosaukumam. Tā popularizēšanai arī ārvalstīs, gadā Tautu Savienības pilī Ženēvā (Šveicē) tika izbūvēta un iekārtota reprezentatīvā Latvijas zāle, kuras ozolkoka durvis tika rotātas ar 548 dzintara gabaliem 3,5 kilogramu svarā (Tautu Savienības pils un Latvijas velte viņai, 1938). Šajā pašā gadā arī Valsts Prezidenta Rīgas pils jaunajā svētku zālē kā dekorācija tika novietota pēc pasūtījuma darināta, 3x2 metrus liela J. Cielava glezna ar nosaukumu Dzintara tirgus Jūrpilī (tagadējā Grobiņā) (citā avotā Dzintara tirgus Kurzemes piekrastē 4.gs. ) attēls gadā Valsts Prezidenta Rīgas pilī novietotā J. Cielava glezna Dzintara tirgus Kurzemes piekrastē 4. gs. (Romieši Grobiņas dzintara tirgū, 1938) 36

37 Detalizētāk šī mākslinieciskā interpretācija par tēmu zem virsraksta Latviešu senvēsture Rīgas pilī tika paskaidrota šādi: [t]ajā tēlots senlatviešu dzintartirgus Grobiņas apkārtnē. Vairāki romiešu rakstnieki savos rakstos piemin mūsu zemi kā ievērojamu dzintara centru. Gleznā redzami romiešu kuģi, kuros no tālienes atbraukuši dzintara pircēji. Tie maina dzintaru pret zeltu un sudrabu. (Romieši Grobiņas dzintara tirgū, 1938). Šāda vēstures pielāgošana, kur vēlamo it viegli varēja uzdot par esošo, vai precīzāk, bijušo, bija iespējama galvenokārt trūkstošo materiālo pierādījumu, kas to varēja pamatot, vai tieši pretēji apstrīdēt, dēļ. K. Ulmaņa laikā dominējošais dzintara diskurss, pieņemot tādas formas, kā organizēti zināšanu un prasmju nodošanas pasākumi, atsevišķu amatnieku legalizēšanās un nacionālisma ideoloģijas veidotais kultūras fons vienkopus ievijās dzintarapstrādes praksēs, kuru pavedienus nespēja pārraut pat Otrais pasaules karš un tam sekojošā Padomju varas kārtība Dzintara daiļamatniecības uzplaukums pēc Otrā pasaules kara Padomju varas nodibināšanās sākumposmā gadā aizsāktās dažādās saimniecību un pārvaldi organizējošās reformas skāra arī daiļamatniecību un tostarp dzintarapstrādi. Šim nolūkam tika izveidota īpaša Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcības komiteja. Ziņojumā Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejai par daiļamatniecības situāciju Latvijā tika atzīmēts, ka daiļamatniecība Latvijas PSR teritorijā ir sasniegusi augstas kvalitātes līmeni, un tās ražojumi atrada sev parasti plašu piekrišanu ne tikai iekšzemē, bet arī ārzemēs. Sociālistiskās iekārtas laikā ir iespējams šo līmeni stipri paaugstināt, izveidojot šo mākslas nozari par īstu tautas masu mākslu, ceļot šīs mākslas praktiskās pielietošanas iespējamību un [..] cienīgi reprezentēt lietišķo mākslu pārējo republiku tautām dekādes laikā (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 29. janv.) (mans izcēlums). K. Ulmaņa laikā dzintarapstrāde tika pieskaitīta sīkrūpniecības nozarei, bet Padomju laikā tika akcentēta tās mākslinieciskā nozīmība un vienlīdz ar citām lietišķās mākslas formām tā tika pakļauta Mākslas lietu pārvaldei, jo valsts intereses prasīja, lai daiļamatnieku darījumi stāvētu savos augstumos no mākslas viedokļa (Latvijas PSR Tautas komisāru padome, 1941). Tika uzsvērts, ka mūsu dārgā, nacionālā izrakteņa dzintara rūpnieciskā apstrādāšana, bez daiļamatnieciskas pieejas un mākslinieciskas uzraudzības, būtu vienkārši - 37

38 šī skaistā, retā materiāla izšķērdēšana (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 25. marts). Mākslas lietu pārvaldei tika uzdots tieši pārzināt un vadīt daiļamatniecības savienības un tanī ietilpstošo organizāciju un personu darbības māksliniecisko pusi, izdarīt daiļamatniecības ražojumu mākslinieciskās daļas valsts kontroli, organizēt daiļamatniecības darbu izstādes, konkursus un skates, sagatavot, pārzināt un sadalīt kadrus dažādām daiļamatniecības nozarēm, iegādāties daiļamatniecības darbus muzeju, izstāžu un skatu vajadzībām (Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome, 1941). Saglabājot daiļamatniecību nacionālu pēc formas, pēc satura tai bija paredzēts kļūt sociālai (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 29. janv.). Vairums komitejas pārstāvju saglabāja nostāju un uzsvēra nepieciešamību daiļamatniecību ne vien nošķirt no amatniecības, bet arī saglabāt tās individuālo raksturu un daiļamatniecības darbnīcas atstāt ārpus rūpniecības kombinātiem un uzņēmumiem, lai novērstu to pārvēršanu par rūpnieciskām ražotuvēm ar standarta masas produkciju. Šī mērķa īstenošanai tika paredzēts atļaut ne vien daiļamatniecības arteļu, bet arī daiļamatnieku sabiedrību veidošana, kurās bija plānots apvienot vaļasbrīžu un ārpus pilsētām dzīvojošos daiļlietu darinātājus un tādus, kuri zināja konkrētās jomas darba procesa un apdares noslēpumus, bet nelabprāt gribēja dalīties tajos ar citiem (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 3. janv.). Gan arteļiem, gan sabiedrībām līdz ar dibināšanu obligāti bija jākļūst par LPSR kooperatīvās daiļamatniecības savienības biedru (Sarakste ar Latvijas PSR TKP un izpildkomitejām par daiļamatniecības organizēšanu), lai viss notiktu saskaņā ar pārraudzības iestādēm (4.4. attēls). 38

39 4.4. attēls. Dzintarapstrāde daiļamatniecības organizēšanas sistēmā Padomju laikā (autores pārzīmēta shēma un papildināts krāsainais izcēlums; avots: Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941). Piemēram, bijušo J. Klompa dzintara apstrādāšanas darbnīcu Liepājā Kooperatīvā daiļamatniecības savienība apgādāja ar nepieciešamo aprīkojumu un speciālajām iekārtām un nodeva organizējamā Lejaskurzemes dzintara apstrādātāju daiļamatnieku ražošanas kooperatīva lietošanā, lai dotu iespēju tur praktizēties Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu beigušajiem dzintara apstrādātājiem. Darbnīca tika izveidota par visas Latvijas PSR dzintara izstrādājumu tirgus bāzi (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 25. marts). Neskatoties uz minēto daiļamatniecības nozīmīgo praktisko un reprezentatīvo lomu, viens no galvenajiem tās organizēšanas uzdevumiem bija sagādāt darbu apmēram 3000 Latvijas PSR teritorijā dzīvojošiem daiļamatniekiem, no kuriem vairāki simti bija bezdarbnieku statusā vai nodarbināti sev nepiemērotos darbos (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 5. lpp.). 39

40 Tieši šī iemesla dēļ nepieciešamo materiālu sagādes un organizēšanās izdevumus tika paredzēts segt no bezdarba apkarošanas fonda līdzekļiem, bet materiālu sagāde tik tiešām bija problemātiska. Veicot detalizētāku, piemēram, vietējo dzintara resursu izpēti, pašas komitejas pārstāvji drīz vien atklāja, ka Latvijas teritorijā līdz tam 70% jēldzintara tika ievesti no Vācijas un tābrīža krājumi bija pietiekami vien īsam laikam; vietēja dzintara ievākšana nebija noorganizēta, un Latvijas piekrastē no jūras izskalotā dzintara vairums esot bijis ļoti niecīgs (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcības komiteja g. 3. janv.). Vērienīgi iecerētos, bet dzīvē apgrūtinoši realizējamos plānus uz brīdi pakoriģēja arī Otrā pasaules kara pavērsieni. Aizvadīto īso Padomju kārtību uz dažiem gadiem nomainīja vācu vara, kuras laikā arī stimulējoši impulsi tika raidīti dzintarapstrādes virzienā. Šo izpausmi iespējams interpretēt gan kā latviešu centienus saglabāt šo nacionāli nozīmīgo nodarbi aktīvu, gan arī kā ienācēju centienus iegūt vietējās sabiedrības labvēlību un izmantot jau esošo dzintara simbolismu, lai nostiprinātu tajā jaunas idejas. Dažādie pamudinājumi vienlaikus tika papildināti ar šim laikam aktuālo antisemītisma jeb pret ebrejiem vērsto retoriku. Jāatzīmē, ka tieši ebreji bija tie, kas jau kopš 19. gadsimta par dzintarapstrādes centru bija izveidojuši Palangu (Krumberga, Zariņa, 2014) un savu lietpratību turpināja praktizēt arī neatkarīgās Latvijas teritorijā Liepājā, Jūrmalā, Rīgā. Ja vēl 30. gadu laikrakstos ebreji saistībā ar dzintara rūpalu tika saukti par cittautiešiem (Dzintars jāveido latviskā garā, 1937) vai minoritāti (J. R., 1938), tad vācu varas laikā tika pārspīlēti pelta viņu loma šajā saimniecības nozarē ar tādiem apgalvojumiem kā žīdu rokās dzintars kļuva par peļņas avotu un spekulācijas objektu, žīdu darbnīcās [dzintaru] pārstrādāja bezgaumīgos, šabloniskos priekšmetos (Pie dzintara apstrādātājiem, 1942). Turpretim pie jaunās kārtības tika paredzēts, ka dzintara rūpniecība darinās latviska stila priekšmetus un ar paliekošu māksliniecisko vērtību, piedodot kaut vismazākajam dzintara gabaliņam īpatni latvisko veidu un ornamentus (ibid; Liepājnieki atkal apstrādā dzintaru, 1942). Tikpat pārdroši izskanēja apņemšanās iztikt ar pašu izejvielām (ibid.), ignorējot apstākli, ka tieši vietējā apstrādājamā dzintara trūkums bija galvenais iemesls, kādēļ šī nozare ekonomiski nīkuļoja. Situācija mainījās pēc Otrā pasaules kara, kad tika atjaunota Padomju vara un dzintara daiļamatniecības uzplaukumu Latvijā veicināja no Kaļiņingradas raktuvēm ievestā neapstrādātā dzintara pieejamība. Kaļiņingrada un tostarp dzintara ieguves rajoni Padomju Savienības pārvaldībā nonāca gadā. Nekādu ilgstošu dzintara ieguves un apstrādes tradīciju krievu meistariem nebija, kādēļ bija nepieciešams laiks, lai apjaustu šī resursa vērtību un izpētītu krājumu apjomu, saprastu, kā to iegūt un izmantot, un atjaunotu karā 40

41 cietušo karjeru un rūpnīcu (Котов, 2013; Государственный Архив Калининградской Области, 2010). Taču tas nebūt nevedās viegli. Kaļiņingradas apgabala Valsts arhīvā (Государственный Архив Калининградской Области, 2010) atrodamas ziņas, ka galvenie nodarbinātie Kaļiņingradas dzintara raktuvēs bija darba nometņu (gulagu) gūstekņi, kuri līdz ar Staļina nāvi gadā un sekojošās amnestijas rezultātā tika atbrīvoti. Tā rezultātā Kaļiņingradas dzintara rūpnīcā un raktuvēs trūka strādnieku, nebija jēlmateriāla, ko apstrādāt, un līdz gadam rūpnīca atradās smagās finanšu problēmās un gadā karjerā notika divi ievērojami zemes iegruvumi, tikai pēc kuriem sāka īpaši piedomāt pie dzintara ieguves tehnoloģijas pilnveidošanas. Arī Latvijā dzintara mākslinieciskās apstrādes aktualizēšanās Latvijā atsākās vien 50. gadu vidū Liepājā, bet 60. gados arī Rīgā (Ansulis, 1979). Vispirms atsevišķos pašdarbības kolektīvos Liepājā tautas lietišķās mākslas studijā Liepava (1953. g.), Dzintars (1954. g.), Kursa (1958. g.), Zītars (1969. g.), vēlāk dzintarapstrāde tika noorganizēta arī lietišķās mākslas kombināta Māksla filiālēs Liepājā un Rīgā (no g.), tautas meistaru apvienībā Daiļrade Rīgā (Liepājas Tautas mākslas un kultūras centrs, bez dat.; Ansulis, 1979). Šajā laikā pieauga dzintarapstrādes meistaru skaits un dzintara darinājumu apjoms. Sākot ar 60. gadiem, biežāka kļuva Latvijas pārstāvju dalība dažādos starptautiskos reprezentatīvos pasākumos un izstādēs gan PSRS mērogā, gan ASV, Kanādā, Vācijā- bieži vien vietās, kuras bija kļuvušas par trimdas latviešu mītnes zemēm. Tam pamatā bija LKP CK gadā pieņemtais lēmums Par Latvijas PSR Tautas saimniecības sasniegumu demonstrēšanu izstādēs (Par Latvijas PSR Tautas..., 1959) un šajā laikā kultūras sakaru ar ārzemēm dibināšanas aizsākšanās (LKP CK Sarakste ar Latvijas PSR Kultūras ministriju, 1960). 70. gados Jantarnijas dzintara ieguves karjers bija krietni vien izsmelts un aktualizējās nepieciešamība pēc jauna karjera izveides, taču finansiālu grūtību dēļ tā aizkavējās, un uz laiku dzintars tika iegūts tikai piekrastes zonā, nevis karjerā. Šī iemesla dēļ tika samazināts industriālo produktu (eļļu, krāsu, laku) ražošana un dzintara jēlmateriāla eksports, tā vietā tirgus vajadzībām nepieciešamos apstrādāta dzintara produktus gatavojot turpat uz vietas gada statistikas dati par lietišķās mākslas aktīvistiem Latvijā uzrāda, ka dzintara apstrādē kopā darbojušies 280 daiļamatnieki, lielākā daļa no tiem Liepājā (119), Rīgā un Rīgas rajonā (40) (Mežgailis, 1985). Šajā laikā 178 dzintara apstrādes meistariem bija 8 Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja 41

42 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums (Dzintara mākslinieciskā apstrāde, 1982). Jau dažus gadus vēlāk, laikā no līdz gadam, dzintarrotu tirgus visā Padomju Savienībā bija kļuvis pārsātināts. Bija nepieciešamība pēc arvien jauniem reklamēšanas paņēmieniem un noieta uzlabošanas iespējām tika veidoti katalogi, plakāti, prezentācijas izstādes, kalendāri, filmas (Государственный Архив Калининградской Области, 2010), bet līdz ar Padomju Savienības sadalīšanos, aktualizējās gūzma citu politisku, ekonomisku, sociālu jautājumu, uz kuru fona dzintara nozīmība uz laiku noplaka. Visos dzintarapstrādes prakšu atjaunošanās posmu iesākumos, kamēr tika iekustināts dzintara ražojumu noiets tirgū, un tie padarīti par attiecīgā laika modes lietu, tos gatavoja valsts pasūtījumiem piemiņas zīmēm, godalgām, diplomātiskām dāvanām, izstāžu materiāliem. Dzintars kļuva par masu patēriņa preci domāts visiem un pieejams ikvienam, profanizējot dzintaram līdz tam piešķirto īpašo nacionālo vērtību. Ikvienam pieejams un viegli lietojams bija arī pats vārds dzintars, tā lingvistiskajām praksēm pakāpeniski pieņemot visdažādākās izpausmes un izveidojot viendabīgu dzintara nacionālu pārklājumu. 42

43 5. DZINTARA LINGVISTISKĀS PRAKSES UN TO IZPAUSMES Dzintara kā nacionāli pieņemtas vērtības kolektīvo nozīmību ilustrē dažādās dzintara lingvistiskās prakses vārda dzintars, Dzintarzeme un to lingvistisko atvasinājumu plaša mēroga ieviešanās un nostiprināšana visā Latvijas teritorijā sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem. Dzintara vietvārdu, personvārdu un dažādu nosaukumu piešķiršanas un atcelšanas impulsi variēja dažādos laikos un attiecībā uz dažādiem šo dēvējumu objektiem, parādot ne vien dzintara diskursa hegemoniskā plašuma, bet arī dziļuma mērogus. Visuzskatāmāk to ilustrē diskursīvi veidotās dzintara nozīmības individuāla iekšējā pieņemšana un atgriezeniska tās piešķiršana jaunām personīgi nozīmīgām vērtībām, jo īpaši attiecībā uz mājvietu nosaukumiem vai vārda došanu bērniem Vietvārdi Lai gan dzintara materiālā klātbūtne un tostarp tā vākšanas un apstrādes prakses Latvijas teritorijā bija un ir ģeogrāfiski limitētas, viendabīgs nacionāls dzintara pārklājums ticis izveidots tā lingvistiski darināto toponīmu formā. Laika gaitā nostiprināto un mūsdienās reaktualizēto Latvijas - Dzintarzemes nosaukumu pamato 401 vietvārds, no kura aptuveni 90% ir viensētu jeb individuālu saimniecību nosaukumi (5.1. attēls). Lai noskaidrotu, cik no tām ir vecsaimniecības, cik 20. gadu agrārreformas rezultātā izveidotās jaunsaimniecības un cik pēdējā laikā izveidoti privātīpašumi būtu nepieciešams veikt atsevišķu pētījumu, taču šoreiz būtiskākais it fakts, ka mūsdienās šāda situācija ir konstatējama. Mazākā daļa ir oficiāli piešķirti ielu vai sabiedrisko iestāžu nosaukumi vai pārdēvējumi un ģeogrāfisku objektu, piemēram, ūdensteču, pavārdi. vietvārdu skaits 5.1. attēls. Vietvārdu, ar sakni dzintar-, teritoriālais pārklājums (izstrādājis D. Kļaviņš, izmantojot LĢIA, 2011) 43

44 Kā viens no nacionāli nozīmīgākajiem piemēriem minama Rīgas jūrmalas kūrorta daļa, Edinburgas kūrmāja, kas jau kopš 19. gadsimta beigām bija iecienīta Krievijas impērijas aristokrātijas izklaides vieta un gadā tika pārdēvēta par Dzintariem. Īpaši intensīva dzintara vietvārdu un ielu nosaukumu piešķiršana notika K. Ulmaņa valdīšanas laikā. Piemēram, Embūtes pagasta valde ierosinājusi pārdēvēt vairāku māju nosaukumus, vienu no kuriem Embūtes Mežmaļus par Dzintariem (Jauni māju nosaukumi Embūtes pagastā, 1939) (mans izcēlums). Tika veikta arī ielu pārdēvēšana lielākajās pilsētās, taču, ja Liepājā un Ventspilī tam tika izvēlētas vienas no lielākajām/garākajām ielām (agrākās Lilienfelda un Maskavas ielas) (Dzimtene, 1932; Pārdēvētas Ventspils ielas, 1936), tad, piemēram, Rēzeknē un Jēkabpilī Dzintara ielas nosaukums tika piešķirts vien nelieliem ielu piedēkļiem agrākā Armijas un bezvārda iela starp Lielo Lauku un Lielo pilsētas ielu (Rēzeknes pārdēvēto ielu saraksts, 1934; Pārdēvētas ielas, 1935). Dzintara nosaukumā tika pārdēvētas arī sabiedriskās iestādes, piemēram, Austrumu pierobežā, Latgalē. Tur gadā Daugavpils tuvumā esošās Stropu vasarnīcu ciemā Stropu 2. šķērslīnija tika pārdēvēta par Dzintara ielu (J.T., 1936), bet Dagdas pagasta Kazimirovas pamatskola - par Dagdas pagasta Dzintaru pamatskolu (Ozoliņš, Soste, 1936). Pievēršot uzmanību ne vien dzintara vietvārdu skaitliskajam apjomam un to teritoriālajām pārklājumam, bet arī saturam, ir vērts pieminēt 20. gadsimta 30. gados Talsos atrodamās mājas Dzintari (5.2. attēls). Tajās sava ceļojuma pa Kurzemi laikā iegriezusies rakstniece Irma Liepsala, kurās redzēto viņa attēlojusi šādi: Netālu no ceļa. kas ved uz kapiem, mūsu uzmanību saista neparasta ēka ar uzlecošās saules simbolu torņa galā. Latviskā stilā darinātais žogs un visi pakšķi lietuvēnu krustiem, saulītēm un citām zīmēm. Pie vārtiem uzraksti: Šīs mājas sauc Dzintari un Dievs Tēvs, Zemes Māte sargi. Mājas ārējā fasādē, kas iziet uz lielceļu, lieliem burtiem uzrakstīts šīs mājas saimnieka dzīves apliecinājums: Debesis gavilē, zemīte skan, ai, kā šai pasaulē patīkas man. No dārza mūs ar savu bargo skatu pavada koka Pērkoņa tēls un cementa piļu modeļi, kas uzstādīti lapotnē. Aiz dārza izplešas tīrumi, pret kuriem paceļas koka arka ar burtiem DABA. (Liepsala, 1936). 44

45 5.2. attēls. Laidzes kultūras nama darbinieki ciemos pie Teodora Dzintarkalna Laucienas Dzintaru sētā, dārzā pie Bruņinieku pils maketa, 1937 (Makstniece, 2014) Šo māju izveidotājs un saimnieks bija Talsu novada muzeja dibinātājs, vēlāk arī Talsu mērs, Talsu dievturu kopas un Talsu Latviešu sadraudzības biedrības vadītājs Tīcs Dzintarkalns, kurš šādu vārdu pieņēma gadā iepriekšējā Teodors Zaudmans vietā (Liepsala, 1936). Padomju laikā, līdz ar pirmo kolhozu/lauksaimniecības arteļu dibināšanu gadā 17 kolhozu nosaukumos tika ietverts arī dzintara vārds (5.3. attēls), parādoties kā zīmīga to koncentrācija Latvijas Austrumu pierobežā. Jau dažus gadus vēlāk lielu daļu no tiem apvienoja savā starpā vai pārdēvēja citos nosaukumos attēls. Kolhozi ar vārda dzintar- sakni nosaukumā kādā no to pastāvēšanas laika posmiem. (izveidojusi autore, izmantojot Latvijas Valsts arhīva datubāzes reģistra un ĢIS Latvija 10.2 kartogrāfiskās datubāzes datus) 45

46 Dzintara toponīmu teritoriāla nostiprināšanās visintensīvāk notika K. Ulmaņa valdīšanas laikā, kā arī īsu brīdi pēc Padomju varas nodibināšanās, norādot uz dažādām alternatīvām dzintara prakšu izpausmēm un centieniem saglabāt dzintara nozīmjpilno klātesamību uz mainīgo sociālo, politisko, ideoloģisko apstākļu fona. Kā viena no šīm izpausmēm bija arī dzintara ieglabāšana personvārdos un uzvārdos Personvārdi Mūsdienās Latvijā ir reģistrēti 3973 Dzintari, turklāt manāma tendence šādu vārdu dot kā vienu no diviem (PMLP Personvārdu datubāze, 2014), taču vēl līdz 20. gadsimta 20. gadiem Dzintars personvārdos sastopams tikpat kā nebija. Tas mainījās, kad nelatvisko un nedaiļskanīgo vietu, vārdu un nosaukumu maiņas (latviskošanas) procesā tas tika izvēlēts gan par uzvārdu, gan vēlāk arī vārdu jaundzimušajiem, tādējādi iegūstot savu individuāli pieņemtas identitātes nozīmību. Sākot ar gadu, kad tika pieņemts likums, kas atļāva mainīt uzvārdus, Iekšlietu ministrijā tika iesniegti individuāli lūgumi līdzšinējo personīgo vai ģimenes uzvārdu maiņai. Dzintars kļuva par vienu no populārākajiem un biežāk izvēlētajiem jaunajiem uzvārdiem līdzās tādiem, ar dabas parādību dēvējumiem saistītiem, kā Dzelme, Vētra, Sarma, Krauja, Atvars un Veldre (63 lūgumi uzvārdu maiņai, 1940). Uzvārda Dzintars tīkotāji vairumā gadījumu bija no Rīgas vai dažādām Latvijas lauku apdzīvotām vietām, kuras neglabāja nekādas zināmas vēsturiskas materiālas saiknes ar dzintaru. Arī vairāki izbijušie karavīri sev izvēlējās šādu uzvārdu. Kā daži no piemēriem: Sinters Edgars Kārlis Rīgā (Valdības Vēstnesis, sept.); Zinters Alfrēds ar ģimeni Valkas apriņķa Grundzāles kalna kopmoderniecībā (Valdības Vēstnesis, feb.); Izaks (Isaks) Jevdokims (Eduards) Rīgā (Valdības Vēstnesis, nov.); Dzērējs Ernests ar ģimeni Valkas apriņķa Alūksnē (Valdības Vēstnesis, marts); Zilpaušs Jānis ar ģimeni Valkas apriņķa Mazsalacas Dzintaros (Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, nov.); Galakrodzinieks Jānis, Vidzemes artilērijas pulka seržants (Valdības Vēstnesis, aug.); Peliks Daina-Tamara ar dēlu Pauli, Madonā (Valdības Vēstnesis, okt.); Kuilītis (Kuile) Kārlis ar ģimeni Rīgas apriņķa Madlienas pagasta Groziņos (Valdības Vēstnesis, jan.); Polfanders (Polvanders) Jozefs Kaspars Fēlikss (Valdības Vēstnesis, maijs); 46

47 Kristapaitis, arī Valaitis, arī Krūmaite, arī Valaičics Anna Jelgavas apriņķa Ukru pagasta Patērvetēs (Valdības Vēstnesis, jūn.); Smuļķo Aleksandris Rīgā (Valdības Vēstnesis, jūl.). Atkārtots uzvārdu maiņas likums tika pieņemts arī K. Ulmaņa laikā, gada 21. decembrī, ar nolūku veicināt to uzvārdu maiņu, kas bija ar nievājamu, neglītu vai piedauzīgu nozīmi vai arī, ja uzvārdi nebija daiļskanīgi, neatbilda attiecīgās personas tautībai, sastāvēja no vairākiem vārdiem vai bija pārāk plaši izplatīti. Turklāt likums noteica arī to, ka pie uzvārdu maiņas "latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi. Nelatvieši nevar izvēlēties latviskus uzvārdus" (Likums par uzvārdu maiņu, 1939). Šajā uzvārdu latviskošanas periodā vairāk pieprasīti tie kļuva no Latgales reģiona iedzīvotāju puses. Proti, Kaužēns Arturs - Aleksandrs Balvos (Latvisko uzvārdus, 1940, 15. febr.); Zavickis, Jēkabs Rūdolfs, Sapieru pulka karavīrs, dzimis Sātiņu pagastā (Valdības Vēstnesis, 1940, 5. marts); Tukiša Antoņina, dzimusi Asūnes pagastā, dzīvo Rīgā (ibid.); Malnačs Jāzeps Daugavpilī, 10. Aizputes kājnieku pulka karavīrs (Valdības Vēstnesis, 1940, 7. marts); Brants Jānis - Elmārs Staicelē (ibid.); Vasiļevzkis Konstantins ar sievu Dagdas pagastā (Latvisko uzvārdus, 1940, 16. marts). Īsā laikā tas noveda pie situācijas, ka jau gada aprīlī, lai novērstu pārāk lielu uzvārdu vienveidību, Iekšlietu ministrija pārtrauca to uzvārdu piešķiršanu, kuru skaits pārsniedza 30 un turpmākajai uzvārdu izvēlei tika liegti: Vilnis, Strauts, Līdums, Straume, Krauja, Atvars, Dzelme, Veldre, Salna, Dzintars, Ritums un Klints (Jāizvēlas retāki uzvārdi, 1940). Līdztekus Dzintara uzvārdu pieņemšanai, 20. gadsimta 30. gados strauji pieauga arī latviskas cilmes vārdu došana jaundzimušajiem, jo līdz pat 20. gadsimta sākumam latviešu personvārdu lokā vārds Dzintars nebija sastopams (Valsts Statistiskā pārvalde, ). Kā viens no pirmajiem šī vārda īpašniekiem minams latviešu rakstnieks Dzintars Sodums, kas dzimis gadā Rīgā. Padomju laikā, periodā no līdz gadam, Dzintars un Dzintra bija starp 50 populārākajiem vīriešu un sieviešu personvārdiem. Vēl 80. gados šajā skaitā bija saglabājies tikai Dzintars, bet pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadā arī tas savu popularitāti jau bija zaudējis (Biuka, 2004). Tas, kas tomēr saglabājās cauri laikam nezūdošs, bija dzintara vārda lietojums nosaukumos visdažādākajās sfērās mākslā, kultūrā, pat rūpniecībā un lauksaimniecībā, piedzīvojot jaunu aktualizēšanās vilni arī pēdējā laikā. 47

48 5.3. Nosaukumi Dzintara piesaistīšanas kādai noteiktai vietai vai personai impulsiem līdztekus popularitāti iemantoja arī tā lietojums dažādos nosaukumos. Pirmās brīvvalsts laikā vairumā gadījumu par tādiem tika nodēvēti dažādi ar nacionālās mākslas un kultūras jomu saistīti institucionāli veidojumi Latvijas Mākslas akadēmijas biedrība Dzintarzeme, kultūras biedrība Dzintars, grāmatu iespiestuve Dzintars. Taču netrūka arī saimnieciskas ievirzes nosaukumu ziepju fabrika Dzintars, miežu, auzu šķirnes Dzintars, tvaikonis Dzintarkrasts, mājlopu vārdi, piemēram, godalgotu vietu Saikavas lopu apskatē ieguva bullis Dzintars no Saliņu saimniecības (Ko domā un dara Latvijā, 1923). Arī Padomju laikā, sākot ar 50. gadiem, ar dzintara" marķējums tika piešķirts jebkamkoriem, deju ansambļiem, kinoteātriem ( Dzintarpils Rīgā, kinoteātris ar lielāko ekrānu Latvijā Dzintars Jūrmalā) rūpniecības uzņēmumiem (1951. gadā fabrika Mētra tika pārveidota par Rīgas kosmētikas fabriku Dzintars, eksperimentāla laivu rūpnīca Jūrmalā Dzintars ) un dažādiem ražojumiem (piemēram, radiouztvērējs Dzintars ), okeāna saldētājkuģiem Dzintarjūra, Dzintarkrasts un Dzintarzeme, u.c. Masveida dzintara izmantošana dažādos reprezentatīvos starptautiska mēroga pasākumu nosaukumos bija vērojama 60. gados. Tika organizētas starptautiskas sacensības, kurās savā īpašumā varēja iegūt Dzintara arklu (pirmo reizi gadā) arāji, Dzintara slidu (1962) daiļslidotāji, Dzintara baļķi vingrotāji, Dzintara kausu (1960) kino profesionāļi, tika rīkots starptautisks TV filmu festivāls par zvejniekiem Dzintara lasis (1966), sacensības autobraucējiem Dzintara Volga (1963) un jauno liriķu konkurss Dzejas dzintars gadā tika sarīkots pirmais mūzikas festivāls Liepājā, kas gadā ieguva Liepājas dzintara vārdu, un, lai arī vairs netiek organizēts, ar savu 30 gadu ilgo norisi izpelnās Latvijā vecākā un tradīcijām bagātākā festivāla godu gadā tika aizsākta ikgadējas starptautiskas fotoizstādes Dzintarzeme organizēšana, kura stāstīja par Baltijas republiku cilvēkiem, viņu darbu, sadzīvi un atpūtu, par dabas skaistumu (Dzintarzeme, 1968). Vēlākajās desmitgadēs šo dzintara prakšu intensitāte noplaka, ik pa laikam viļņveidīgi aktualizējoties literatūrā, mākslā, mūzikā. 80. gados pārsātinājumu piedzīvoja ne vien dzintara izstrādājumu tirgus, bet arī dzintara valodiskais lietojums, it īpaši publicistiskās literatūras žanros, ko gan satīras žurnāls Dadzis, gan atsevišķi tā laika literārās pasaules pārstāvji (I. Ziedonis, J. Peters) nodēvēja par pārdzintarošanās māniju. Kontrastu starp pārsaldināto augsto kultūru un ikdienas dzīvi savās dzejas rindās akcentēja J. Peters: Kad kino dzintarzemi rāda, kur dzintartauta dzintaro, 48

49 tad tauta kartupeļus stāda./ Kad kino dzintarzemi rāda, es eju ģērēt jēru ādas un nodarvotas laivas ost./ Kad kino dzintarzemi rāda, nez kāpēc gribas siļķē kost. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 90. gados uz radušos kraso nozīmīgo sociālo, ekonomisko, politisko pārmaiņu fona dzintara praksēs bija manāms pieklusums, taču jauna to aktualizācija vērojama līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā gadā. Liepājā tika atklāta skulptūra Dzintara pulkstenis (Liepājā atklās lielo Dzintara pulksteni, 2004), tika izdotas vairākas dzintaram veltītas grāmatas (Gūtmanis, 2006; Rikards, 2003), tika atsākti senā dzintara ceļa meklējumi un etnogrāfiskās izpētes (Kursīte Pakule, 2011; Kalniņš, 2013), bet kopš gada kultūras un atpūtas parkā Mežaparks atkal tiek organizētas vēsturisko padomju auto sacensības "Dzintara Volga", tiesa, ar jaunu nosaukumu Dzintara aplis (Dzintara aplis, 2014) gadā Krievijas Vēstniecība Latvijā draudzīgu kaimiņattiecību attīstīšanai aizsāka Latvijas žurnālistu konkursa Dzintara spalva organizēšanu (Krievijas Vēstniecība Latvijā, 2011); arī Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīga2014 ietvaros dzintaram uzticēts kalpot par pārnacionālas sadarbības simbolu (Griškeviča, 2013). Dzintara klātbūtnes iedzīvināšana dažādos vietvārdos, personvārdos un nosaukumos saauda savdabīgus nozīmju tīklus viscaur Latvijas teritorijai. Tos caurvija arī vizuāli akcentēts un teritoriāli lokalizēts Dzintarzemes simbolisms, kurā nacionālas vērtības un reprezentācijas loma tika piešķirta ainavai. 49

50 6. DZINTARZEMES SIMBOLISMA VEIDOŠANĀS SAISTĪBĀ AR NACIONĀLĀM AINAVAS REPREZENTĀCIJĀM Norobežotu teritoriju, tostarp nacionālu valstu, veidošana ietver arī noteikta savdabīguma un atšķirīguma no citiem meklējumus, tāpēc nereti tieši robežteritorijas kā saskares joslas var kļūt par tām nozīmīgajām vietām, kurās tiek rasti un sakņoti katras īpašās identitātes iedīgļi. Tam var tikt izvēlētas kādas īpašas vietas, ainavas vai dabas elementi, kuri glabā vēsturiskas liecības vai nostāstus par piedzīvotiem vai pārdzīvotiem zīmīgiem notikumiem un kuri kādā vēstures momentā var iegūt vērtīga resursa lomu. Atsevišķu ainavu reprezentācijas var kļūt par nacionāli nozīmīgām vērtībām un nacionālās identitātes nesējiem, kuru saglabāšana un nodošana nākamajām paaudzēm tiek uzdota par nācijas kopīgo uzdevumu. Latvijas gadījumā to ilustrē Dzintarzemes tēla teritorializēšanas centieni. 20. gadsimta gaitā Dzintarzemes teritorializēšanas procesā dzintaram piešķirtās nāciju simbolizējošās nozīmes tika iemiesotas un nostiprinātas trīs dažādās ģeogrāfiski tēlainās telpās Dzintarjūrā, dzintarkrastā un Dzintarzemē (6.1. attēls) attēls. Dzintarzemes simbolisma izpausmes (izstrādājusi autore, izmantojot ĢIS Latvija 10.2 datubāzes telpiskos datus). Dzintarjūras un dzintarkrasta attiecinājumi uz Baltijas jūru, vai pavisam konkrētām, atsevišķām tās piekrastes vietām Latvijas teritorijā Bernātiem, Liepāju, Jūrmalu, pastiprināti aktualizējās 20. gados kā atbildes reakcija uz Palangas jautājuma iznākumu. Līdztekus, jo īpaši sākot ar 30. gadiem un turpinoties Padomju laikā, arvien plašāk ieviesās Dzintarzemes apzīmējums visai Latvijas teritorijai, iekļaujot tajā dažādas scēniskas, kultūrvēsturiski 50

51 nozīmīgas ainavas un to reprezentācijas, ainavai piešķirot kolektīvu nācijas atmiņu krātuves, glabātājas un eksponētājas vērtību Dzintarkrasta ainavas: Bernāti, Liepāja, Jūrmala Ja par dzintarkrastu varam dēvēt ikvienu Baltijas jūras piekrastes posmu, kurā iespējams uziet izskalotus dzintara krikšus, tad Latvijas dzintarkrasta ainavā atrodams kas krietni vien vairāk. Tās ir nozīmes, vērtības, intereses un motīvi saistībā ar mērķtiecīgu nacionāli nozīmīgu un reprezentatīvu vietu kūrortu attīstīšanas ierosmēm, saistībā ar kurām īpaši tika minēti Bernāti, Liepāja un Jūrmala. Ideja par jauna kūrorta dibināšanu Baltijas jūras piekrastē uzplauka gadā pēc toreizējā jaundibinātās Latvijas valsts prezidenta J. Čakstes viesošanās Bernātos, kur izskanējuši viņa vārdi Šeit jābūt kūrortam!. Šis uzstādījums rezonēja vietējo varas un komerciālās jomas pārstāvju vidū, kam sekoja aktīva rosība jaunās saules un gaismas pilsētas (Bernāti, jūlijs) Dzintarjūras pērles veidošanai, kam tika plānots kļūt par vienu no nākotnes noderīgākajām vietām Latvijā (ibid.). 20. gadu periodikā Bernātu veidošanās aina tika atspoguļota šādi: Tur, kur augstās kāpās šalc slaidās priedes un baltām smiltīm klāto jūrmalu apskalo plašās Dzintarjūras zaļzilganie viļņi, kādas 15 verstis uz vakariem no Lejaskurzemes galvaspilsētas Liepājas, Pērkones un Nīcas krāšņo mežu aizvējā ceļ jaunu Latvijas kūrortu Bernātus. (H. N., 1926.) Zelta mūsu zemē nav, bet ir citas bagātības, kuras guļ neizmantotas. Tādas novārtā atstātas bagātības ir mūsu jūra ar savu Dzintarkrastu un ar priedēm apaugušām kāpām. Tās ir vērtības, kurām lemts ievērojami pacelt mūsu Dievzemītes labklājību, un jau tagad mūsu vadošie vīri sāk arvien biežāki piegriezt vērību mūsu dabiskām dziedniecības vietām (Bernāti, jūlijs). Bernātu kā starptautiski iecienīta kūrorta un turīgu ļaužu vasarnīcu ciema potenciāls tika saredzēts tā dabas vērtībās un izdevīgajā ģeogrāfiskajā novietojumā, kas izpaudās kā tuvums Liepājai, kā arī valsts robežai, aiz kuras atradās Rietumeiropa un kuras tūristus bija paredzēts atvilināt līdz jaunizveidotajai, vēl sevis apzināšanās sākumā esošajai Eiropas valstij Latvijai (Kinklāvs, 1926). 51

52 Bernātu īpašo atšķirību no citām peldvietām bija iecerēts panākt ar apkārtnes mežainuma saglabāšanu, izcērtot kokus tikai ēku būvniecības vietās un ceļus veidojot līkumainus, pieskaņotus kāpu reljefam, lai taupītu kokus un nepostītu Bernātu krāšņumu Bernāti, maijs). Ar laiku Bernātus plānoja pievienot Liepājas pilsētai, bet uz dienvidiem esošo Mietragu nākotnē redzēja ieņemam tagadējo Bernātu vietu, kādēļ Meža departamentam tika norādīts, lai netiktu jūrmalā aiz Bernātiem uz Mietraga pusi izcirsti skaistie meži (Bernāti, maijs) (6.2. attēls). Šos mežus pēc gada Krievijas impērijas valdības pavēles bija stādījuši Pērkones un Nīcas zemnieki, lai apturētu smilšu vētru un ceļojošo kāpu postījumus saimniecībām (Kas kavē Bernātu uzplaukšanu, 1939; Stūre, 2009, lpp.) attēls. Bernātu jūrmala, gada foto (Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka, bez. dat.) Senākās cīņas ar dabu vietā, lai tai atkarotu un pasargātu pārvaldāmās teritorijas, gadsimtu vēlāk attieksme pret dabu šajā pašā vietā bija radikāli mainījusies nu daba tika apjūsmota, uztverta ar pietāti un cieņpilnu atturību. To spilgti ilustrē rakstnieka J. Janševska 20. gadsimta 20. gadu sākumā tapušais kultūrvēsturiskais romāns Dzimtene, kurā aprakstīta 19. gadsimta beigu dzīve Kurzemē un kur Lejaskurzemes piekraste starp Bernātiem un Mietragu tika attēlota šādi: Tas bija skrajš priediens, atrazdamies nolaidenā slīpumā pret jūru, bet jo tālāk jo paceldamies augstāk un augstāk. Zeme priežu starpā bija noaugusi ar pelēku sprogainu sūnu, kura tā bija izžuvusi un sakaltusi, ka čurkstēdama sabira gājējiem zem kājām. Gaiss bija silts, sauss, sveķaini smaržīgs un patīkams elpošanai, tīri tāds patīkams un veselīgs kā Somijas un Zviedrijas šērās, kur tas arī jaucās ar sveķu smaržīgumu un vieglu, tikko manāmu jūras 52

53 svaiguma piegaršu. Cik še jauki skatīties uz jūru! Izskats no šejienes tiešām bija lielisks: nokalnē uz krasta pusi varēja redzēt koku galotnēm pāri tālumā jūru saulē laistāmies. Dzirdi zilas debess atspīdumā tā tagad izskatās tumši pelēki zila. Kāda dabas svētnīca visapkārt! Šajā laikā kūrortu attīstīšanas motīvu pamatā bija gan ideoloģiski, gan ekonomiski apsvērumi. K. Ulmaņa laikā Latvijas lauku un dabas loma nacionālās identitātes veidošanā tika iniciēta ar nacionālā tūrisma kustības Apceļo dzimto zemi! aizsākšanu (Olšteina, 2008). Bernātu kūrorts tika veidots un popularizēts kā īpaši pievilcīga atpūtas vieta, lai piesaistītu turīgos pilsētas iedzīvotājus un sniegtu tiem privilēģiju uz laiku izbaudīt īpašu dabas apstākļu labvēlīgo ietekmi uz veselību, kamēr vietējiem piekrastes zemniekiem tika paredzēta pārtikas apgādātāju loma (Bernāti, maijs). Vienlaikus tika cerēts, ka kūrorti kļūs par viegli pārdodamu preci arī ārzemniekiem, it īpaši 30. gadu ekonomiskās krīzes laikā, kad aktualizējās protekcionisma politika, kuras uzdevums bija censties noturēt līdzekļus valsts iekšienē un piesaistīt papildus ārvalstu valūtu (Frīdenbergs, 1931; Bormane, 2013). Tomēr Bernātu kūrorta attīstība nesekmējās kā cerēts. Lai arī svētdienas atpūtā Bernātos arvien bija sastopami Liepājas komerciālās dzīves ļaudis, kas gribēja pavadīt svētdienu ārpus pilsētas tveices, burzmas un putekļiem (Svētdienas idille Bernātos, 1937), pretēji pirmajai sajūsmai, ar gadiem gan turīgo Liepājas iedzīvotāju, gan ārzemnieku vasarnīcu būvniecība apsīka. Apzinoties, ka ārzemniekus ar svaigu gaisu, spirdzinošu jūru un skaistu dabu vien nevar pievilkt, bet bez šīm tiešām vērtīgajām dabas īpašībām un laba ķēķa gandrīz nekas vairāk nav atrodams (Kas kavē Bernātu uzplaukšanu, 1939), kā galvenie iemesli, kādēļ kūrorts savu uzplaukumu tā arī nepiedzīvoja, tika minēti labierīcību un izpriecu trūkums, ko papildināja nespēja valstiskā līmenī vienoties par dzelzceļa līnijas izbūvi un satiksmes attīstību starp Liepāju un Bernātiem (ibid.) (mans izcēlums). Apsīkstot Bernātu kūrorta attīstībai, par Dzintarjūras pērli un Dzintarpilsētu 30. gados arvien biežāk sāka dēvēt Liepāja. Tai tika veltīti tādi apzīmējumi kā Dzintarjūras skaistule, apburtā princese, pilsēta teiksmainās Dzintarjūras piekrastē. Savu pievilcību vasarnieku vidū Liepāja izpelnījās ar lētu dzīvi, skaisto jūrmalu, dārziem, molu, ezeru, skaisto apkārtni un cietokšņa vaļņiem (Eliass, 1926): Liepājas jūrmala ar saviem zaļajiem dārziem ir tiešām teicama atpūtas vieta, kuru apskalo Dzintarjūras viļņi un glāsta saule. Arī mūsu senču bagātība dzintars, nav retums. Novēlam Liepājas jūrmalai kļūt par krāšņu dzintarrotu dzimtenes vaiņagā. (ibid.) 53

54 Kopš 20. gadsimta sākuma Liepāja pakāpeniski tika pārvērsta par daiļdārzniecības paraugdemonstrējumu pilsētu ar īpaši projektētu, ainaviski izstrādātu dārzu un parku iekārtojumiem, ideālu, ģeometrisku formu apstādījumu kompozīcijām (6.3. attēls), kas arvien tika papildinātas, piemēram, ar īpaši dēstītām bērzu birzīm (Vienības birzs, Vadoņa birzs) K. Ulmaņa režīma gados. Šajā laikā sakoptā, kārtīgā ainava bija tā, kam tika uzdots reprezentēt latvisko un daiļo. (Asaris, 1979) 6.3. attēls. Rožu laukums Liepājā gadā (Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka, bez dat) Dzintara sasaiste ar ainavu, tās veidošanās iesākumā 20. gados, diskursīvi tika lokalizēta vienīgi Baltijas jūras piekrastes DR Kurzemes piekrastes posmā, galvenokārt Bernātu un Liepājas apkārtnē. Ja Bernātos par dzintarkrasta ainavas nozīmīgākajām vērtībām tika atzīta mazskartā daba mežainums, kāpu reljefs un jūras tuvums, tad Liepājā tika cildināta pieradinātā daba un tās elementi sakoptie, scēniski iekārtotie dārzi, parki, apstādījumi, kultūrvēsturisku artefaktu klātbūtne, presē izpelnoties tādus apzīmējumus, kā Dzintarjūras pērle, Dzintarpilsēta, teiksmainā Dzintarjūras piekraste, utml. Abas vietas nākotnē tika redzētas kā nacionāli nozīmīgi atpūtnieku pulcēšanās mezglpunkti, kuru pievilcības centrā tika nostādītas ainavas rekreatīvās kvalitātes. Lai arī sākotnējā uzmanība abām vietām tika pievērsta racionāli ekonomisku apsvērumu dēļ un tās tika veidotas kā idillizētas elites ainavas, ar laiku tajās izceltās vērtības iemantoja plašāku sabiedrības atsaucību un līdz ar citām nostiprinājās kā nacionālā lepnuma etaloni. Bez atklātās Baltijas jūras piekrastes atsevišķs dzintarkrasts, kurš, atšķirībā no abām iepriekšminētajām vietām, laika gaitā ieguva īpaši liela mēroga un ilgstoši noturīgu popularitāti, bija atrodams Rīgas jūras līcī. Tā bija Jūrmala, kuras viena no daļām, Edinburgas koncertdārzs, jau kopš 19. gadsimta beigām bija kļuvis par iecienītu Krievijas impērijas 54

55 aristokrātijas izklaides vietu, un gadā tas tika pārdēvēts par Dzintariem. 30. gados Jūrmala kļuva par vasarnīcu un atpūtnieku, bet Dzintari, līdzīgi kā Palanga par mākslinieku un kultūras dzīves centru, kur viesojās un izklaidi baudīja gan vietējie valsts pārstāvji, gan ārvalstu delegāciju viesi. Šajā laikā Jūrmalā tika paredzēta arī plaša dzintarapstrādes un tirdzniecības izvēršana ar mērķi to izveidot par atpūtas vietu, kas visas pasaules acīs kļūst par latviskāko (Un mūsu šī Baltajā jūra mūždien, 1938). Ja ne gluži par vislatviskāko, tad vienu no nozīmīgākajiem Vissavienības kūrortiem Padomju laikā Jūrmala kļuva gan, vienlaikus saglabājot savu īpašo pievilcību valdošās elites un kultūras jomas pārstāvju vidū. 60. gadu Padomju, kultūras un mākslas uzplaukuma, periodā Dubultos tika uzbūvēts Rakstnieku nams, Mellužos - Komponistu nams, bet Dzintaros - Mākslinieku nams. Koncerti, izstādes un izklaides pasākumi pulcināja māksliniekus, militārpersonas un ierēdņus gan no Latvijas, gan citām Padomju Savienības republikām. Arī strādniekiem netika liegtas kūrorta piedāvātās iespējas atpūta bija pelnīta, lai strādnieki ar jauniem spēkiem būtu ražīgāki, atgriežoties darbā (Apse, H. 1941). Sākot ar 70. gadiem Baltijas piekrastes republikas un atsevišķas to kūrortpilsētas, to skaitā Jūrmalu Latvijā, dažādi tūrisma izdevumi sāka popularizēt kā Jantarnij bereg (no krievu val. - Янтарный берег Dzintara krasts) (Гладилин, 1973), ik vasaru pievilinot arvien jaunus atpūtniekus (6.4. attēls) attēls. Jūrmalas pludmale 70. gados (autors: Valdemārs Upītis, avots: Zariņš, 2012) gadā Jūrmalā tika uzbūvēts Padomju Savienības elitei jeb PSKP CK 9 Padomju Savienības Lietu pārvaldes darbiniekiem paredzēta atpūtas sanatorija Dzintars ( Jantar ) 9 Padomju Savienības Komunistiskās Partijas Centrālā Komiteja 55

56 (otrs (arī mūsdienu) nosaukums Dzintarkrasts ). Par tajā pavadīto gada vasaru PSKP ģenerālsekretāra, vēlāk PSRS prezidenta starptautisko lietu palīgs Anatolijs Čerņajevs savās atmiņās raksta: moderns, karalisks komforts, runā, ka izmaksājis 8 miljonus (plānoto 2 miljonu vietā), [..] savrupnams izslējies Majoru centrā kā grezns varas un privilēģiju obelisks (Черняев, 2008). Pat pēc PSRS sairšanas, tas nonāca un joprojām atrodas Krievijas valsts īpašumā (Krievija vēlas Latvijai pret sanatorijas ēku Jūrmalā iemainīt māju Maskavā, 2013). Ja Dzintari un Jūrmala savu īpašo dzintarkrasta ainavas vērtību iemantoja galvenokārt ar tajās mērķtiecīgi iedzīvinātajām mākslas un radošo jomu pārstāvju aktivitātēm jeb ainavas bohēmiskās gaisotnes šarmu, tad Bernātu un Liepājas gadījumos tas tika attiecināts uz atsevišķiem šo vietu ainavas elementiem. Laika gaitā attīstoties īpašajam redzējumam, par nacionāli nozīmīgām vērtībām kļuva arī citas, viscaur Latvijā lokalizētas vietas un ainavas, kurās tika sakņoti latviešu nācijas un tās apdzīvotās teritorijas un izcelsmes skaidrojumi, kas ar laiku tika nostiprināti Dzintarzemes Latvijas tēlā Dzintarzeme Latvija Latviju no senlaikiem sauc par Dzintarzemi (Pilsoņu Jēkabs, 1929); mēs mīlam savu zemi sentimentāli saukt par dzintarzemi (Valtere, 1936); [s]avu republiku mēs dēvējam par dzintarzemi (Ansulis, 1979); [t]o ko mēs mīlam un ar ko lepojamies, mēs nosaucam dzintara vārdā tāpēc [..] mūsu zeme ir Dzintarzeme (Muzeju nakts, 2014) gadā vienā no pasaules reprezentatīvākajiem sporta pasākumiem Olimpiskajās spēlēs Sočos Latvijas izlases formastērpu kolekcijas dizaina vadmotīvi tika meklēti un balstīti Latvijas tēlā, dabā un vēsturē un prezentēti zem nosaukuma Dzintarzeme.Latvija (Soči , 2013). Šajos dažādos laikos paustajos, vienam otru atbalsojošajos un it kā saturiski līdzīgajos viedokļos, atšķirības parādās Dzintarzemes dēvējuma references objektā un tā sasaistē ar valdošajām ideoloģiskajām interesēm un vērtībām ja 20. gados tā bija Latvija kā valsts, K. Ulmaņa valdīšanas laikā - Latvija kā zeme (dzimtā zeme, tēvu zeme); Padomju laikā Latvija kā viena no sociālistiskajām republikām, bet mūsdienās Dzintarzeme atdzimst kā valsts tēls. Zinot, ka lielu dzintara krājumu Latvijas teritorijā nav, vai drīzāk, nezinot, vai tādi ir, rodas jautājums, ko tieši šis apzīmējums sevī ietver, un kā tas ticis nacionāli nostiprināts. Dzintarzeme, kā tēlains izteiksmes līdzeklis ar referenci uz atsevišķām Latvijas ainavu un vietu reprezentācijām, par iecienītu personāžu mākslas un literatūras pasaulē, publicistikā, sabiedrisko organizāciju komunikācijā un pat oficiālās valsts pārstāvju runās kļuva sākot ar 20., 30. gadiem. Lai arī cik apzināti vai šķietami pašsaprotami tas tika darīts, 56

57 vērā ņemamākais šajos gadījumos bija tieši pats pieminēšanas fakts, jo parādīja gan tās sabiedrības grupas, kuras izmantoja šo tēlaino apzīmējumu, gan ļāva nojaust par tām, uz kurām attiecīgais vēstījums kaut kādā nolūkā tika mērķēts. Piemēram, pirmais un vienīgais nacionālromantisma noskaņās radītais literārais darbs, kurā minēta un arī tēlota Dzintarzeme, bija gadā sarakstītais Ivandes Kaijas romāns ar precīzi tādu pašu nosaukumu. Tā fragmentus gada izdevumos plašākai sabiedrībai periodiski publicēja laikraksts Latvijas Kareivis, atkārtoti tam tiekot izdotam gadā K. Ulmaņa autoritatīvā režīma laikā un pēc trimdas latviešu iniciatīvas gadā Kanādā. Romāns bija mītisks apcerējums par pirmatnējo, senprūšu cilšu apdzīvoto teritoriju Sāmzemi jeb Dzintarzemi, viņu cīņu pret iebrucējiem un (neveiksmīgajiem) centieniem apvienoties vienotā tautā. Dzintarzeme tika tēlota kā liels dārgums, sargājama, svēta, dzimtā un tēvu tēvu zeme. Apgalvojums grāmatas priekšvārdā kā Prūsija ir latvju tautas šūpulis, tā senprūši ir viņas senči (Kaija, 1920, 25. lpp.) un sižetiski kopējā noskaņa rosina lasītāju vilkt paralēles ar tālaika Latvijas un latviešu nācijas veidošanas aktualitāti: Prūši no laika gala dzīvoja mierīgi pie savas Dzintarjūras un vairījās no naida ar saviem kaimiņiem.[..] Daba viņus bagātīgi veltījusi ar lieliem ūdeņiem, auglīgu zemi un neizcērtamiem mežiem. Un dievu visskaistākā balva taču bija dzintars. (Kaija, 1920, 176. lpp.) Arī 20. un 30. gadu periodiskie izdevumi neizpalika bez ik pa laikam aktualizētiem Baltijas jūras, dzintara un Latvijas teritorijas savstarpējās saiknes ilustratīviem akcentiem (6.5. attēls, 6.6. attēls), ko nepraktizēja mediji Padomju laikā, kad Baltijas jūras piekraste bija kļuvusi par ierobežotas pieejamības militāro zonu attēls. Dzintarjūras krastā (Magazina, 1935) 6.6. attēls. Mūsu jūrmalā viļņi veļ krastā aļģes līdz ar dzintara gabaliņiem (Mūsu Mājas Vēstnesis, 1939) 57

58 Dzintarzemes rūpe ik pa laikam uzplaiksnīja arī dažādu šajā laikā dibinātu biedrību izdevumos, kuru darbošanās pamats un mērķis bija aizsardzība, nacionālā drošība vai nacionālpatriotiskā audzināšana, piešķirot tai arī simboliski mobilizējošu lomu. Dzintarzemes simbolisms tika patapināts patriotisma, nacionālās uzticības un pieķeršanās zemei ieaudzināšanas nolūkos arī bērnu un jauniešu vidū visā Latvijas teritorijā. Piemēram, tās pieminējumus ietverot Latvijas skautu centrālās organizācijas mēnešrakstā Ugunskurs un Jaunatnes Vadonis vēstījumos, un gadā izdotajā Latviešu nacionālās jaunatnes savienības (LNJS) neatkarīgi idejiskajā laikrakstā kristīgi patriotiskā garā ar nosaukumu Dzintarzeme. Dzintarzemes publiska sentimentalizēšana tika aizsākta saistībā ar Palangas strīdīgo situāciju vienos no pirmajiem jaundibinātajā Latvijā izdotajos laikrakstos Latvijas Sargs 10 un Latvijas Kareivis 11. Vēlāk, kad robežjautājums jau bija izlemts un Palanga pievienota Lietuvai, nozīmjpilni tēlaini apraksti ik pa brīdim pavīdēja dažādos apcerējumos vai uzsaukumos, piemēram, Latvijas ugunsdzēsēju organizāciju savienības mēnešrakstā Ugunsdzēsējs vai Nacionālo Latvijas atvaļināto karavīru biedrības izdotajā militārizinātniskajā, literār-sabiedriskajā mēnešrakstā Latvijas Ērgļi : Šeit dzintarjūras krastā, mēs neesam svešumā, bet savās tēva mājās. Šeit mums katris kalns, ziedošā leja, klusu urdzošais strauts, straujās lielupes un rāmie ezeri ar saviem krāšņiem krastiem un putnu dziesmām ir mīļi tuvi draugi un līdzcietēji, kas kopā ar mums smejas un raud. Pat nemierīgā, daudz upuru prasošā jūra ir mūsu sirmā vecmāmuļa. Vēl Daugava, Gauja, Lielupe un sirmā Rīga mūs savā klēpī šūpo un auklē. Mēs saprotam viņu kluso, noslēpumaino un nemierīgo valodu. Mēs saprotam, kā meži drūmi šalcot mums stāsta, par pagājušiem briesmu un svešniecības laikiem, kad svešu kungu kalpībā un žņaugos turēti badu mirām. Mēs saprotam, ko runā bendes un karātavu kalnos šalcošie koki. (Upzemnieks, 1925) Dažādie tēlainie ainavu atspoguļojumi un to sasaiste ar noteiktām nācijas vēstures interpretācijām teritoriālā un ilustratīvā koptvērumā zem Dzintarzemes nosaukuma pirmo reizi plašākai sabiedrībai tika reprezentēti K. Ulmaņa valdīšanas laikā. Tā bija ģeogrāfu Indriķa un Marijas Sleiņu gadā izdotā grāmata Dzintarzeme dzimtene: Latvijas dabas 10 Dienas laikraksts, kas iznāca Liepājā no gada janvāra, bet no tā paša gada jūlija līdz gadam - Rīgā. 11 Latvijas Bruņoto spēku štāba dienas laikraksts, kas iznāca no gada 1. februāra līdz gada 9. augustam. 58

59 un kultūras vērojumi, kurā vienkopus bija aptvertas un prezentētas Latvijas reģionu raksturīgākās dabas, saimnieciskās un etnogrāfiskās iezīmes, papildinātas ar īpašu vietu un ainavu fotogrāfiskiem rāmējumiem Abavas ieleja, Kokneses pilsdrupas un Pērses ūdenskritums, Salaca un Burtnieku ezers, Tērvetes pilskalns, Cesvaines un Rundāles pils, u.c. Grāmatas nosaukuma izvēles pamatojums bija atspoguļots vienas no nodaļām ievadā: [k]ā daudzas valstis lepojas ar saviem augstajiem kalniem (japāņiem Fudži kalns pat kļuvis par tautas svētumu), tā mūsu dzimtenes dabas varenība un svētums ir jūra: varena ar savu spēku vētrās, skaista ar savu bezgalīgo plašumu klusā laikā. Jūra pēc vētrām sēj mūsu dzimtenes krastmalas smiltīs dzintara mirdzumu, kas devis tiesību mūsu senčiem nosaukt savu dzimteni par Dzintarzemi. (Sleinis, Sleinis, 1937) (mans izcēlums) gadā par godu Padomju Latvijas 20. gadadienai mākslas zinātnieces Skaidrītes Cielavas redakcijā tika izdots foto albums Dzintarzeme Latvija. 2,5 kilogramus smagā grāmata tika dāvināta gan ārvalstu delegācijām, gan sūtīta trimdas latviešiem (Kļava, 1962). Tajā bija apkopoti fotouzņēmumi, kuriem bija uzdots stāstīt par mūsu republikas vēsturiskajām vietām, kultūras centriem un daudzinā[t] Vidzemes, Kurzemes, Latgales un Zemgales dabas skaistumu (Literatūra un māksla, 1959). Skatu grāmatā bija iekļauti aptuveni 300 attēli. Vairumā no tiem, līdzīgi kā Sleiņu grāmatā, bija attēloti nu jau gandrīz par ikoniskiem kļuvuši Latvijas dabas skati Staburags (6.7. attēls), Kokneses pilsdrupas, Ventas rumba, Abavas ieleja, Ērgļu klintis, Kuldīgas tilts (6.8. attēls), u.c. Vietas, kuras savu atpazīstamību ieguva līdz ar to pastāvīgu reprezentāciju atražošanas praksēm, un no kurām liela daļa ir populāri gan vietējo, gan ārvalstu ceļotāju galamērķi arī mūsdienās attēls. Raudošā Daugavas klints 6.8. attēls. Kuldīga (Cielava, 1960) Staburags (Cielava, 1960) 59