LATVIETISwww.laikraksts.com

Transcription

1 Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.com Austrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē An Australian newspaper for Latvians worldwide Nr gada 4. aprīlī TĪMEKLĪ ISSN Published by Sterling Star Pty Ltd PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA Lielupes bļitkotāji zemledus makšķernieki g. 27. janvārī. FOTO Aina Gailīte Bļitkotāji Nāves ēnā Šoreiz visus izglāba, bet nākamreiz?... Internetā ir lasāma ziņa, ka šodien, 29. martā Jūrmalā, Majoros (43) un Rīgā, Vakarbuļļos (180) krasta vējš dzen atlūzušus ledus gabalus ar makšķerniekiem dziļāk jūrā. Šobrīd visi ir izglābti. Majoros pēdējos 19 nācies glābt ar helikopteru, jo ledus gabals jau bija aizdzīts 4 km Intervija ar Mirdzu Zīveri un Zigmaru Liepiņu Viesošanās laikā Sidnejā Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš piedalījās Sidnejas Latviešu biedrības pēcpusdienā svētdien, 10. martā, un pēc sarīkojuma laipni piekrita atbildēt uz laikraksta Latvietis jautājumiem. Jautājumi Mirdzai Zīverei un Zigmaram Liepiņam Laikraksts Latvietis : Vai Austrālijā esat pirmo reizi? Mirdza Zīvere: Es esmu šeit pirmo reiz, un man ir visjaukākie iespaidi. Man šķiet, ka viss, kā ir uzbūvēta pilsēta, ir tik ļoti pārdomāts. Man patīk, ka cilvēki tādi laimīgi, tādi harmoniski. Un vēl man patīk tāda lieta, ka viņi visu ir radījuši, strādājot piecas dienas nedēļā. Mēs te daudzkārt esam dzirdējuši, ka austrālieši ievēro to, ka brīvdienas ir brīvdienas un tās jāveltī ģimenei un kaut kam sev. Tātad, ja cilvēks nedēļā strādā tikai 5 dienas, tas ir apsveicami, kas ir padarīts. Tas ir mans viedoklis. LL: Zigmar, Jūs iepriekšējo reiz bijāt Austrālijā ar kori Daugaviņa ; kā salīdzināt iespaidus toreiz un tagad? Zigmars Liepiņš: Man ir grūti pateikti, jo es neuztvēru pilsētu toreiz, jo es biju nācis no tās puses, kur viss bija citādāk dzīvē. Mēs, tikuši uz kādu laiku brīvībā, uztvērām visu ar tādu, Turpinājums 8. lpp. no krasta (viens cilvēks atteicies kāpt helikopterā, to atvizināja krastā laivā). Presē ir minēts, ka Majoros izglābto aprīkojums liecina par pārticību, bet uz velkoņa izglābto vidū valdījis jautrs noskaņojums. Vakarbuļļos, ko nepaspēja ar laivām, tos sasēdināja uz velkoņa, jo arī šeit ledus gabals bija iepūsts tālu jūrā. Tas nu ir izdarīts glābēji teicami pastrādāja, paldies un slava tiem! Bet kā tad ar tiem nelaimē iedzītajiem? Mani uztrauc viena lieta: kaut vai šodien, ledus gabals varēja sašķelties un apmesties uz otru pusi, un tad 180 nemaz nebūtu jāglābj. Tas tak ir ārprāts, vai tiešām ko tamlīdzīgu ir jāsagaida? Fotografējot saullēktus, esmu Turpinājums 6. lpp. Saturs Austrālijas ziņas.. 1, 2, 4, 5, 7, 8, 9 Latvijas ziņas... 1, 6, 7, 15 Latvieši pasaulē... 6, 7, 15 Redakcijā...3 Intervija Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš...1, 8, 9 Dziesmu un deju svētki...3 Meklē radiniekus...5 Māra Branča skatījums...10 Jānis Norvilis... 11, 18 Ceļojums Mārtiņš Heimrāts , 13, 14 PBLA...15, 18 Flindersa ielas stāsti... 16, 17, 18 Datumi...18 Sarīkojumi un ziņojumi...19, 20 Lata kurss HRLINH*gjjaac+

2 2. lpp. Laikraksts Latvietis Ceturtdien, gada 4. aprīlī Caur vēderu uz sirdi ceļš Profesionāls šefpavārs DV nama virtuvē Adelaidē Caur vēderu uz sirdi ceļš nevarēja sūdzēties, ka vēderā paliktu vēl kāds tukšums. Visapkārt tikai Ved taisns un bez ciņiem, apmierinātas sejas un priecīgas čalas. Ja vien tev rokā ēdienkarte īstā reakciju par sniegto maltīti un pēcpus- Apstaigāju visus galdus, lūdzu viesu Sestdien, 23. martā, dienas notikumiem. Atkārtojās vārdi: Adelaides DV namā bija burvīgi, garšīgi, brīnišķīgi, labo ideju ne tikvien pareizā ēdienkarte, bet arī profesionāls šefpavārs labi, jautra kompānija. Edgars Ceplī- atkārtot, omulīgi, gribu recepti, baigi virtuvē, un tautas sirds bija sasniegta jau pāris nedēļas pirms notikuma, viesus un nosvinētu savu dzimšanas tis izmantoja gadījumu, lai salūgtu spriežot pēc daudziem pieteikumiem dienu. Šādas pusdienas bija vienreizējs gadījums un grūti zināt, vai atkār- uz šīm vienreizējām pusdienām. Iniciatīva nāca no DV nama saimnieka tojot iznāktu tik labi. Andra Jaudzema, kam labi sakari ar Protams, arī bāra ļaudis dabūja profesionālo šefpavāru, lietuvieti Aļģi pamatīgi nostrādāties, toties bāra kase Ignataviču (Ignatavicius), kas kopā ar strauji vien pildījās ar naudaszīmēm savu brāli Riku (Rick) un draugu Džonu Filipsu (John Phillips), abi arī šef- arī piederas kāds mitrumiņš. Bārme- un zeltu, jo zivs grib peldēt, un cālim pavāri, uzņēmās gatavot īpašas pusdienas Vanagu namā. plašu dzērienu izvēli un bija ļoti apņi Juris un Valdis Jaudzemi piedāvāja Liela reklāma Adelaides Ziņotājā mierināti par lielo apgrozību un ļaužu piedāvāja izvēli starp grilētu Atlantijas lasi ar piedevām vai cāli prošuto pie Vanagu bāra sēž štammgasti, kas pacietību, savu kārtu gaidot. Parasti kažokā ar piedevām un saldo zobu aizņem vietu un nelaiž citus klāt, bet kārdināja ar siera torti un kafiju. Visa šoreiz, ar gudru ziņu, visi bāra soliņi tā godība par nieka $15! Nav ko brīnīties, ka telefons zvanīja bez apstāvu satiksmi. Ļoti praktiska ideja! bija aizvākti prom, lai netraucētu brījas, un beidzot bija pieteicies apaļš Vanagu mājā, ja lustīgi iet, bez simtiņš gardēžu. Ja pieskaita apkalpi, dziedāšanas neiztiek. Kad visi bija paēduši, bet tomēr neviens vēl mājā iet šefi sagatavoja tupat 110 porcijas silta ēdiena. Apsveicams sasniegums svešā netaisījās, Imants apjozās ar akordeonu, un sākās dziedāšana. Vispirms jau virtuvē! Šefs ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta nodziedājām šefiem Te bij laba saiminiece, tad turpinājām ar vispārēju un ar Andra palīdzību zināja, kā sadalīt visus gribētājus, lai nepārslogotu dziedāšanu. virtuvi, iekārtodams ēdājus trijās grupās un izmantodams nama divas gal- Aļģi Ignataviču. Viņam agrāk piede- Daži vārdi par galveno šefpavāru venās telpas. Pirmie jau bija paēduši, rējuši vairāki restorāni, bet nu jau 12 kad nāca otrie, un tiem mazliet vēlāk gadus viņš apmāca topošus šefus pasaules slavenā Rīdžensijparka (Regen- piebiedrojās trešie. DV nams izveidojās kā labi iekārtots restorāns. Sandra cy Park) TAFE mājturības skolā Adelaidē. Arī viņa brālis Riks un draugs un Sanita tecēja kā bitītes, apkalpodamas viesus un novākdamas netīros Džons ir diplomēti šefi. Džons šobrīd traukus, kurus nepārtraukti mazgāja strādā Cebu, Filipīnās, bet laimīgā Agris un Daina. Viss mierīgi un bez kārtā tieši šinī reizē atradās Adelaidē. uztraukumiem. Katru sestdienu pusdienas gatavo Piedāvātais ēdiens bija patiešām Vanadzes latviskā stilā. Ēdāju skaits, ļoti garšīgs gaļa mīksta un lasis sulīgs. Daži izteicās, ka derētu vairāk sa- bari, kā bija uz šīm speciālām pus- kā kuro reizi, bet nekādā ziņā nav tādi knītes vai pat salāti, bet gaļas un zivs dienām. Ne tuvu. Redzējām ļaudis, porcijas bija tik devīgas, ka neviens kas reti, ja vispār, Vanagos iegriežas. Pusdienotāji DV namā. FOTO Pēteris Strazds Šefpavārs Aļģis Ignatavičus (Ignatavicius). Gribās vaicāt, kādēļ? Vai pievilka vārdi profesionāls šefpavārs? Vanadžu piedāvājums nav sliktāks. Mēs pasniedzam mājas stilā, varbūt ne tik mākslinieciski kā restorānā, bet varam arī to, ja vajadzīgs. Nav saldais ēdiens, toties nav arī tik dārgi. Piedāvājam speciālas privilēģijas, ja kāds grib svinēt dzimšanas dienu ar saviem viesiem, bet ne- Turpinājums 7. lpp. Published by Sterling Star Pty Ltd ABN Redakcija / Editorial Office: Sterling Star PO Box 6219 SOUTH YARRA, VIC 3141 AUSTRALIA Tel/fakss: (03) redakcija@laikraksts.com latvietis@netspace.net.au Editor: Dr. Gunars Nagels Associate Editor: Ilze Nagela Abonēšanas cena drukātam laikrakstam: $35 par 10 numuriem, $70 par 20 numuriem vai $180 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā. Čekus rakstīt uz vārda: Sterling Star Pty Ltd. Sludinājumu cena: $5 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā. Content and design: Sterling Star All rights reserved. Tīmeklī/Online ISSN Abonētājiem/Print ISSN Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā. FOTO Pēteris Strazds

3 Ceturtdien, gada 4. aprīlī Laikraksts Latvietis 3. lpp. Redakcijā Sveicināti, lasītāji! Mēs visi, katrs savā veidā, tiecamies pēc labākas dzīves. Dažs aktīvāk, dažs pasīvāk. Daudziem vienīgā aktivitāte ir sūdzēšanās, ka tā labā dzīve nenāk pati no sevis viņu virzienā. Dažs labs uzskata, ka tā labākā dzīve atrodama aiz trejdeviņiem kalniem, un vienīgais vajadzīgais darbs ir pārvietošanās uz citu cilvēku iekārtotām valstīm. Ja Antiņš jāja stikla kalnā, lai modinātu princesi, tad Sprīdītis devās pasaulē laimi meklēt. Abi tēli dziļi iesakņojušies latviešu tautas apziņā, bet interesanti, ka ne Raiņa Zelta zirgs, ne Brigaderes Sprīdītis nav uzņemti Latvija kultūras kanonā. Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, nes mani uz Laimīgo zemi! Ja tas vien būtu tik vienkārši! Sprīdītis atgriezās mājās un ķēniņam, kurš dzinās pakaļ, deklarēja, ka negrib ne tās pusķēniņa valstības, ni princeses Zeltītes. Pamāte vēl sūdzas: Te nu bij! Tāds aizgāja, tāds pārnāca. Izdāvā savu labumu uz visām pusēm. Noslauki nu pats degunu! Kad skrēja pasaulē, lielījās vai pili celt! Kas sanāk, ja tagad pievienojam Raiņa Baltā tēva teikto: Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, Pastāvēs, kas pārvērtīsies! un Melnās mātes atbildi: Es jau veikšu, es jau ņemšu! Zārks jau tukšā nevar palikt!? Latvieši pēdējos 100 gados ir bijuši lieli ceļotāji. Gan piespiedu kārtā lopu vagonos uz austrumiem, gan dzīvības glābšanā, bēgot no kara darbības vai draudētām represijām, kā, piemēram, Pirmā vai Otrā pasaules kara laikā, gan vienkārši labākas dzīves meklēšanā. Un vēl pastāv visādas nianses ap šīm galvenām tēmām. Ja ceļošana ir bijusi uz austrumiem, tad, ja pārdzīvoja, parasti atgriezās pliki un nabagi, un neviens ķēniņš nedzinās pakaļ, lūdzot palīdzību. Ja ceļošana ir bijusi uz rietumiem, tad visdrīzāk neatgriezās. Mūsu demogrāfiskais stāvoklis prasa palikšanu un atgriešanos. Atgriešanās! Atgriešanās! Lāčplēsis atgriezies. Laimdotu atradis. Ļaužu pulkus uz cīņu sacēlis. Labākos jodus nokāvis. (Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa Lāčplēsis arī nav kultūras kanonā). Un tā mēs meklējam savus ideālus un savus varoņus. Vai vēlamies būt kā Sprīdītis, Antiņš vai Lāčplēsis? Sievietēm ir arī varoņu izvēle, un sevišķi Rainis piedāvājis spēcīgas alternatīvas Spīdolā un Laimdotā (beidzot esam ielekuši Latvijas kultūras kanonā ar lugu Uguns un nakts). Varoņi piedāvā idealizētus tēlus, pēc kā tiekties. Izvēlieties! GN Dziesmu un deju svētku biļetes Sestdien, 6. aprīlī, sāks biļešu tirdzniecību Kad? No 6. aprīļa plkst Biļešu Paradīzes tirdzniecības vietās un zvanot uz Biļešu Paradīzes biļešu rezervācijas tālruni (sāks darboties no 6. aprīļa), no plkst interneta veikalā Biļetes, kas tiks rezervētas telefoniski, lūdzam izpirkt divu nedēļu laikā. Cik? Vienā pirkuma reizē viena persona varēs iegādāties ne vairāk kā 8 biļetes uz katru Dziesmu un deju svētku pasākumu (piem., ja pircējs vēlas iegādāties biļetes uz 3 pasākumiem, tad maksimālais iegādājamo biļešu skaits 24 biļetes). Viena pirkuma reizē interneta veikalā bilesuparadize.lv varēs iegādāties ne vairāk kā 8 biļetes. Bērni Bērniem līdz 7 gadiem (ieskaitot), ja nav nepieciešama atsevišķa sēdvieta, biļete nav jāpērk. Dalībnieki Dalībniekiem ar dalībnieku identifikācijas kartēm (ID kartes) būs iespējams par brīvu apmeklēt šādus Dziesmu un deju svētku maksas pasākumus: Tautas lietišķās mākslas izstādi (Rīgas Mākslas telpā); Saieta nama pasākumus (Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā); Noslēguma koncertu Mežaparkā (stāvvietas) Brīvdabas muzeja teritorijā plānotos Dziesmu svētku pasākumus. No 1. maija publiskā tirdzniecībā tiks nodotas iepriekšējā rezervācijā neizpirktās biļetes. Informācija 6. un 7. aprīlī no plkst līdz darbosies svētku rīkotāja Latvijas Nacionālā kultūras centra informatīvais tālrunis Plašāka informācija par XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem Dziesmu un deju svētku informatīvais partneris uzziņu dienests 1188 Ko darīt, ja tuvākā Biļešu Paradīzes tirdzniecības vieta atrodas tālu un dators nav pieejams? Latvijas Nacionālais kultūras centrs ir aicinājis novadu un pilsētu pašvaldības biļešu tirdzniecības uzsākšanas dienā 6. aprīlī un 7. aprīlī, rast iespēju nodrošināt savas pašvaldības iedzīvotājiem piekļuvi publiskajam interneta tīklam bibliotēkās un citās pašvaldības telpās, lai iedzīvotāji varētu iegādāties biļetes arī internetā. Turklāt 6. aprīlī no plkst , reizē ar biļešu tirdzniecības uzsākšanu Biļešu Paradīzes kasēs, sāks darboties Biļešu Paradīzes biļešu rezervācijas tālrunis Kā rīkoties, ja, zvanot uz rezervācijas tālruni, ilgi jāgaida? Prognozējam, ka interese par Dziesmu un deju svētku biļešu iegādi būs liela. Biļešu Paradīze aktivizēs visus resursus, lai šis gaidīšanas brīdis būtu īsāks. Katrs zvans tiks pieņemts un automātiski pievienots rindai. Ko darīt, ja, pērkot biļetes internetā, sistēma nedarbojas? Biļešu Paradīzes elektroniskās biļešu tirdzniecības sistēmas tehniskais nodrošinājums un serveru jaudas ir gatavas liela apjoma datu apstrādei. Ja jums šķiet, ka biļešu pirkšanas brīdī nedarbojas, lūdzu, pārbaudiet savu interneta pieslēgumu. Vai iespējams, ka pirmajās tirdzniecības minūtēs pieprasījums pēc biļetēm daudzkārt pārsniegs piedāvājumu? Interese par Dziesmu un deju svētkiem ir ļoti liela svētkus plāno apmeklēt gan Latvijas, gan ārvalstu iedzīvotāji. Lūdzam būt pacietīgiem, gaidot Biļešu Paradīzes sistēmas atbildi uz jūsu biļešu pirkuma pieprasījumu. Visi biļešu pirkuma pieteikumi tiks saņemti un automātiski ievietoti datu apstrādes sistēmā. Vai var gadīties, ka biļetes uz svētku galvenajiem notikumiem tiks pārdotas jau pirmajās stundās? Svētku nedēļā notiks 62 pasākumi, no kuriem lielākā daļa būs bezmaksas. Būtiskākie notikumi tiks rādīti gan tiešraidē, gan ierakstos Latvijas Televīzijā, internetā un uz lielajiem ekrāniem Esplanādē un Doma laukumā. Savukārt 1. maijā publiskā tirdzniecībā tiks nodotas iepriekšējā rezervācijā neizpirktās biļetes. Ņemot vērā lielo interesi un ierobežoto sēdvietu skaitu sēdvietu Daugavas stadionā un teju sēdvietu Mežaparka Lielajā estrādē, biļetes uz šiem koncertiem visticamāk tiks izpirktas ļoti ātri. Kas ir iepriekšējā rezervācija? Saskaņā ar Dziesmu svētku padomē apstiprināto svētku biļešu politiku no 6. aprīļa publiskajā tirdzniecībā nonāks 70% no kopējā biļešu skaita. 18% biļešu atbilstoši noteiktajam procentuālajam nosacījumam prioritāri tiek iepriekš rezervēti Latvijas pilsētu un novadu pašvaldībām kā Dziesmu svētku procesa uzturētājām, kā arī latviešu diasporai sadarbībā ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību. Inga Vasiļjeva Dziesmu un deju svētku preses sekretāre

4 4. lpp. Laikraksts Latvietis Ceturtdien, gada 4. aprīlī Sidnejas Latviešu skolā svin Lieldienas Olas un uzvedums Sestdien, 30. martā, dienu pirms Lieldienām, Sidnejas Latviešu skolā norisinājās Lieldienu svinības. Kopā sanāca latvieši visvisādos vecumos un kopā piekopa latviešu Lieldienu tradīcijas. Rīts iesākās ar dziesmiņu, kurai sekoja īss Maritas Lipskas stāsts par Lieldienām. Pēc tam bija iespēja krāsot olas ar tradicionālām sīpolu mizām, kā arī ar parastajām krāsām. Varēja arī izveidot groziņus, kur vēlāk bērni varēja ielikt olas, ko Lieldienu zaķis bija atvedis. Tad pienāca laiks pamatskolas un vidusskolas uzvedumiem. Pamatskolas pēdējā klase pastāstīja visiem par senām latviešu Lieldienu tradīcijām, ko visi klausījās ar lielu interesi. Pēc tam vidusskolnieki Aija Dragūna un Kaspars Vokers (Walker) visiem pastāstīja dažus interesantus faktus par Lieldienām. Svinību noslēgumā bija olu ripināšana un olu mešana. Kopumā bija ļoti veiksmīgi pavadīts pasākums, ko bija interesanti piedzīvot, jo tas ļoti līdzinājās tam, ko biju piedzīvojusi, dzīvojot Latvijā pirms pāris gadiem. Laila Grosa Laikrakstam Latvietis No kreisās: Laima Jurāne, Diminika Drēziņa, Kārla Tuktēna un Zinta More (Moore). FOTO Māra More (Moore) Skola svin Lieldienas. FOTO Māra More (Moore) Lieldienas ar karstiem suņiem Ap 60 cilvēku bērnudārzunieki, skolas bērni, viņu vecāki, vec- Adelaides Latviešu skolas iešūpo Lieldienas Pelēki mākoņi draudēja ar lietu, un no rīta sestdien, 23. martā izskatījās, ka Lieldienas vajadzēs iešūpot, ripinot olas pa peļķēm vecāki, ar lietussargiem rokās. Laimīgā kārtā mākoņus aizpūta vējš, un saulītes stari pārklāja Adelaides Latviešu nama Tālavas zālāju. Monika Ceplīte un Elisa Dance iešūpo Lieldienas. FOTO Reinis Dancis ģimenes, skolas labvēļi un atbalstītāji varēja piedalīties olu un seju krāsošanā. Notika olu ripināšana un kaujas ar tām. Skolas bērni Lieldienu šūpolēs Olu ripināšana. iešūpoja skaistu pavasari Latvijā un karstu rudeni Austrālijā. Cik garšīgi visiem likās Marka Lūša Karstie suņi: Slape & Sons augstākā labuma desas ar sieru, sīpoliem un skābiem kāpostiem! Un tad vēl kūkas ar krūzi īstās kafijas vai tējas! Tā kā Lieldienas ir viens no skolas līdzekļu vākšanas pasākumiem, tad vecāki un atbalstītāji atnesa lieldienīgas mantas loterijai. Galvenā balva bija vareni liels kurvis ar šokolādes Lieldienas olām, ko noziedoja Vija Lorija (Lawry). Reinis Dancis Skolas Padomes priekšsēdis Laikrakstam Latvietis Reinis Dancis un Marks Lūsis cep desas. FOTO Pēteris Strazds FOTO Miķelis Dancis

5 Ceturtdien, gada 4. aprīlī Laikraksts Latvietis 5. lpp. Humānās palīdzības sūtījumi uz Latviju Jau vairāk nekā divdesmit gadus 22. un 23. martā jau no agra rīta Adelaides Latviešu biedrības (ALB) telpās liela rosība. Pie Tālavas žoga pieglaudies liels konteiners un gaida, lai to piepilda. Ritmiski viena pēc otras piebrauc mašīnas, pildītas ar dažāda izmēra kastēm un pakām. Notiek kārtējā konteinera (tilpņa) piepildīšana humānās palīdzības sūtīšanai uz Latviju. Sīkāk par to man pastāstīja Artūrs Berķis. Pirms 21 gada, g. februārī Adelaidē tika noorganizēts pirmais humānās palīdzības sūtījums uz Latviju. No tā laika aktīvajiem strādniekiem vēl šodien darbojas A. Berķis, J. Caune, T. Dīcmanis. Sākumā sūtījumus organizēja 2-3 reizes gadā, reizēm arī dubultkonteinerus. No agra rīta jau grāmatu un mantu ziedotāji bija aizņēmuši ielu tādā garā rindā, ka iedzīvotājiem bija grūtības izbraukt no savām mājām; reiz pat esot iesaistījusies policija. tiesu. Ilgus gadus pusdienas gatavoja Adelaides latviešu luterāņu draudzes dāmu komiteja. Pēdējos gados pirmajā dienā pusdienas gatavo paši un tās tiek pasniegtas turpat ALB, bet otrajā dienā Daugavas Vanagu (DV) mājā. Tā arī šogad, kad tika pildīts nu jau 45. konteiners, sanāca gan ne gluži pilns, jo samazinājies ir ziedotāju skaits un iespējas. Pagājušajā gadā no DV bibliotēkas grāmatas sūtīja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku bibliotēkai; šogad no ALB bibliotēkas tika sagatavotas 5 kastes ar grāmatām bibliotēkām un skolām. Šogad DV un Katoļu biedrība sagatavoja papildus 8 pakas Kokneses pagasta Ābeļu mājas ugunsgrēkā cietušajām ģimenēm. Tā kopumā no Adelaides šogad tika nosūtītas 132 pakas. Ja vēl vairāk samazināsies ziedojumi, tad jādomā vai turpmāk vērts organizēt šo darbietilpīgo un tomēr salīdzinoši dārgo sūtīšanu. Dažiem varbūt šķiet, ka nevajag tik daudz sūtīt, bet cilvēkiem Latvijā, Paku krāmēšana noritēja lēni, lai gan parasti strādāja krāvēji. Katra paka bija jāizmērī un jāreģistrē, jāpārbauda pavaddokumenti. Dažreiz pat nevarēja visu atvesto iekraut un nācās atlikt līdz nākamajai reizei. Tad plūsmas regulēšanai noorganizēja iepriekšēju pieteikšanos, lai zināmu paku skaitu atvestu noteiktā laikā. Kopējā aina uzlabojās. Pirmajos gados arī lietuvieši izmantoja iespēju savējiem aizsūtīt kādu paku caur Latviju. Kad sūtītājiem no Adelaides, pievienojās tautieši no Brisbanes, Džīlongas, Melburnas un Sidnejas; tad kopā sanāca vairāk nekā 480 pakas. Visi brīvprātīgie palīgi saņēma brīvas pusdienas kā saka strādā par vēdera Humānās palīdzības sagatavošana sūtīšanai. kuri nav materiāli labi nodrošināti, tas tomēr ir kaut vai neliels atbalsts izdzīvošanai, un viņi ir pateicīgi un priecājas arī par mazumiņu; it sevišķi vecāka gada gājuma un maznodrošinātie cilvēki ar bērniem skolas vecumā. To mēs lasām vēstulēs no Latvijas pēc sūtījumu saņemšanas. Ilga Vēvere Adelaidē, g. martā Laikrakstam Latvietis FOTO Ilga Vēvere Meklē radiniekus Meklē radiniekus Bezmaksas paziņojums Meklēju Lidijas Beržinskas-Ulmanes brāli, Elmāru Beržinski Adolfa dēlu, dzimis Latvijā, Bukaišos mājas Prieduļi apmēram gadā. Būšu pateicīga, saņemt kādu ziņu par manu onkuli. Ina Holma Latvijā Red.: Lasītāji, kam ir ziņas par minēto personu ir aicināti sazināties caur laikraksta redakciju redakcija@ laikraksts.com, vai uz pasta adresi, kas norādīta laikraksta 2. lpp.

6 6. lpp. Laikraksts Latvietis Ceturtdien, gada 4. aprīlī Pavasara vēsmas no Latvijas Anna Žīgure pie mikrofona. FOTO Andris Priedītis Anna Žīgure tautiešiem Toronto stāsta par noskaņu dzimtenē Rakstniece un tulkotāja, diplomāte un atmodas laika politiķe, Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mazmeita Anna Žīgure vienmēr ir gaidīta viešņa Toronto latviešu vidū. Tāpēc nebija pārsteigums, ka iespējams salīdzināt, jo visa pasaule pa šo laiku ir mainījusies, tad tomēr rakstniece norādīja uz to spēcīgo mantojumu un vēsturisko atmiņu no Pūpolsvētdienas pēcpusdienā Latviešu pirmā brīvvalsts Centra Toronto Kursas zāle bija ļaužu pilna. laika, kas cilvēkos bija saglabājusies Centra bibliotēkas vadītāja Aija visus okupācijas Zichmane iepazīstināja ar viešņu, izmantojot viņas sarakstītās grāmatas, Es stāstu par Latviju, kas atklāj rakstnieces nesaraujamās saites ar Latviju, un Marselīnu, kurā uzsvērti vecvectēva Stērstu Andreja latviskie uzskati un uz Sibīriju izsūtītās vecmāmiņas Elzas Stērstes dzīvesstāsts. Aija Zichmane gadus un darīja iespējamu neatkarības atjaunošanu pagājušā gadsimta deviņdesmitos gados. Šobrīd Latvijai drošības sajūtu dod Eiropas Savie- raksturoja Annu Žīguri kā rakstnieci, kas arī šodienas presē nebaidās izteikt nepopulārus viedokļus. Rakstniece savu runu sāka ar sveicienu nešanu no dzejnieces Astrīdes Ivaskas, ar ko kopā viņa pirmo reizi ieradās Toronto gadā un kas jūtas laimīga par savu izvēli pārcelties uz dzīvi Latvijā, kur aktīvi piedalās kultūras dzīvē. Visa Annas Žīgures runa ritēja ļoti pozitīvā un uzmundrinošā noskaņā, uzsverot 21. martā pārkāpto Latvijas visilgākā neatkarības perioda robežu, pārsniedzot pirmās brīvvalsts laikā nodzīvotās 7883 dienas. Lai arī šos Latvijas valsts pastāvēšanas laikus nav nības un NATO dalībvalsts statuss. Kā vienu no aktuālākiem jautājumiem Anna Žīgure minēja pievienošanos eirozonai, un sabiedrībā Latvijā pašlaik ir diezgan stipras par un pret nometnes. Pašai diplomātei personīgi liekas, ka ceļā uz eiro latam vajadzētu pievienoties arī kādai no stiprajām Eiropas valūtām, gadījumā, ja eiro tiešām pienāktu beigas. Anna Žīgure uzsvēra, ka Latvijai ir iespēja augt, ja būsim pietiekami saprātīgi. Viņa atzinīgi vērtēja pašreizējās valdības un Saeimas darbību, kas viņasprāt ir vislabākā, salīdzinot ar visām iepriekšējām, pirmā, kas tiešām domā par tautu, un pateicās Valdim Zatleram par drosmīgo soli atlaist Saeimu. Tomēr rakstniece arī atzīmēja lielo plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, uzsverot, ka mazas tautas to nevar atļauties, un norādot, ka no nabadzības nāk gaudulība, un tautā valda uzskats, ka Latvija ir neizdevusies valsts. Rakstniece atzīmēja, ka vajadzīgs kāds vienojošs spēks, kas uzturētu pozitīvu gaisotni, un kā veiksmīgu kopības sajūtas veidotāju minēja viņas aizsākto Lielās talkas tradīciju, kas šogad risinās ar Priekšā Maruta Voitkus Lūkina, aizmugurē Andris Priedītis, Aija Zichmane, Valda Gustava, Anna Velēda Žīgure, Elīze Jance. moto Tīra Latvija sākas tavā galvā. Arī visi lielie šīgada kultūras sarīkojumi dziesmu svētki, Jāzepa Vītola 150 gadu svinības, Edvarta Virzas 130 gadu atzīmēšana, Imanta Ziedoņa mēnesis maijā un citi ir pacilājoši notikumi. Sakarā ar tuvojošajām pašvaldību vēlēšanām Anna Žīgure minēja sarunu ar Sarmīti Ēlerti, kas kandidē uz Rīgas domes priekšsēdes amatu un aicina visus latviešus, kam vien ir kāds īpašums Rīgā, ierasties Latvijā uz vēlēšanām 1. jūlijā un balsot par latviskām partijām, jo cīņa par Rīgu ir spraiga. Kā jau visiem retiem viesiem no Latvijas, arī Annai Žīgurei nācās atbildēt uz dažnedažādiem jautājumiem, kas uztrauc šejienes latviešus, ieskaitot eksportu, finanses, lauksaimniecību, kultūras dzīvi un Eiropas Savienības politiku. Tā ir, kad mēs tik reti tiekam parunāt ar kādu dzīvu latvieti no dzimtenes... Anna Žīgure bija ļoti priecīga mūs iepazīstināt arī ar savu mazmeitu Elīzi, kas šoreiz ceļo kopā ar viņu. Viņas abas pēc viesošanās pie Hamiltonas latviešiem dosies vēl uz kaimiņzemi Ameriku tikties arī ar turienes tautiešiem. Gaidīsim rakstnieci atkal citā reizē. Vita Gaiķe Laikrakstam Latvietis FOTO Vita Gaiķe Bļitkotāji Nāves ēnā Turpinājums no 1. lpp. daudz redzējusi, dzirdējusi un runājusi gan ar makšķerniekiem, gan bļitkotājiem. Makšķernieks ne vienmēr ir arī bļitkotājs. Un neviens, no dažu gadu laikā sastaptajiem upes krastā, neķer zivis iztikai! Iemesli diezgan vienveidīgi: grib tikt prom no sievas, negrib skaldīt malku, respektīvi, darīt mājas darbus, grib pie dabas iedzert... Labi, ka tomēr ir arī vīri, kurus interesē daba un ir sakrāta kaudze novērojumu. Slokā redzēju, kā Lielupes plānajā ledū ielūza kāds vīrs, labi, ka saviem spēkiem tika līdz krastam kā ledlauzis. Sanāca pat parunāt ar dažu makšķernieku sievām, viņu atzinums ir pilnīgs stulbums, ja izglābs, ies atkal, neiet vairs tikai noslīkušais. Šo vīru pārgalvība balstās uz pieņēmumu, ka citiem ir pienākums viņus glābt. Par bļitkotājiem jūrā krasta vējš un saule katru dienu, skaidrs, ka deguna priekšā var pavērties plaisa. Bet glābējiem mūs jāglābj! Tāda 20. gs. otrās puses domāšana, valsts pienākums mani izglābt. Valsts savu pienākumu pildīs vienmēr, glābs cilvēkus, bet 21. gs. cilvēkiem ir jāsaprot, ka nekas vairs nav par velti, par visu dārgi jāmaksā. Un te nu nav nekāda sakara ar nodokļu maksāšanu. Pievienojos tiem, kuri uzskata, ka glābšanas darbu izmaksas jāsedz bezatbildīgajiem izglābtajiem. Ja tā nebūs, tad kādreiz var notikt liela nelaime. Gada laikā jau nu attiecīgajām instancēm vajadzētu panākt izmaiņas valsts likumdošanā, lai cilvēki par savu hobiju nelaikā un nevietā maksātu paši. Aina Gailīte g. 29. martā Jūrmala Laikrakstam Latvietis

7 Ceturtdien, gada 4. aprīlī Laikraksts Latvietis 7. lpp. Festivāls un konference Mene Tekel Čehijā piedalās filma Sibīrijas bilance gadā Čehijā tika uzsākts festivāls un konference Mene Tekel, kas veltīts totalitārisma seku izpētei. No gada Čehijā tika arestēti un notiesāti ar brīvības atņemšanu nevainīgu cilvēku. Cieta ne tikai ieslodzītie, bet arī viņu ģimenes, pēcnācēji. Cilvēki 90-jos gados tika reabilitēti, taču politieslodzīto dzīves kļuva neērts temats. Festivāls Mene Tekel ir izveidojies par vienu no lielākajiem Prāgā notiekošajiem kultūras pasākumiem, un dalībniekiem ir bijusi iespēja tikties ar daudziem ievērojamiem cilvēkiem no visas pasaules albāņu politieslodzīto Aliku Tomori, horvātu dzejnieku un politieslodzīto Andriju Vučemilu, komunistisko upuru piemiņas centra vadītāju Kanādā Sjūzanu Hānu un dalībniekiem no Šveices, Vācijas, Lietuvas, Slovēnijas, Rumānijas. Festivāls šogad norisinājās no 25. februāra 3. martam. Kinorežisore un fonda Sibīrijas bērni dibinātāja Dzintra Geka piedalījās festivālā ar filmu Sibīrijas bilance, kas bija tulkota čehu valodā. Pēc filmas risinājās garas Sadarbība ar Latvijas Bērnu fondu g. martā Bostonā notika Latviešu skautu kustības 95. gadu jubilejas konference kopš skautisma dibināšanas Latvijā gadā un Latviešu gaidu kustības 90. gadu jubilejas konference kopš gaidisma dibināšanas gadā. Konferencē gaidu vadītājas nolēma, atzīmējot 90. gadu jubileju, veikt kaut kādu labo darbu Latvijas bērnu labā. Pēc pārrunām ar Latvijas Bērnu fonda viceprezidenti Vairu Vucāni, vienojāmies ar latviešu gaidu priekšnieci vad. Noru Aivaru apsveikt daudzbērnu ģimenes Lieldienās ar dāvanu paciņām. Oktobra vidū vienības saņēma sarakstu ar ģimenēm, bērnu vecumiem un idejām, ko var ielikt paciņās. Paciņas bija jānosūta uz Latviju tā, lai tās tiktu saņemtas Latvijas Bērnu fondā līdz marta vidum, jo LBF rīkotā diskusijas, kurās bija jāatbild arī uz nepatīkamiem jautājumiem un jāsastopas ar to, ka vēstures izpratne Čehijā līdzīgi kā Latvijā, nav pietiekami izskaidrota un skolās iemācīta. Filma tiks izrādīta skolās un universitātēs. Dzintra Geka kopā ar Latvijas vēstnieku Čehijā Kasparu Ozoliņu festivāla organizatoriem uzdāvināja grāmatu Sibīrijas bērni angļu valodā Otrajā dienā notika diskusija apaļais galds par tēmām Māksla nebrīvē un Mākslinieka sirdsapziņa, demonstrējot fragmentu no Sibīrijas bilances, kuru tiešraidē raidīja čehu sabiedriskā televīzija ČT24. Pateicoties festivāla direktora Jana Ržeržiha uzņēmībai, festivāls notiek katru gadu februāra nogalē, tā ietvaros notiek diskusijas, izstādes, koncerti, grāmatu atvēršanas, tiek demonstrētas filmas, notiek tikšanās ar literātiem, vēsturniekiem, politieslodzītajiem. Festivālā tiek iesaistīti skolēni un studenti. Mene tekel tie ir vārdi no Bībeles, pravieša Daniela grāmatas 5. nodaļas. To nevainīgo upuru bērnu, viņu Latviešu gaidu kustības labais darbs Dzintra Geka ar festivāla direktoru Janu Ržeržihu. māšu un sieviešu vārdā, To vārdā, kuri tika nošauti karā, To vārdā, kuri nekad neatgriezās no cietuma, To vārdā, kuri par vergiem kļuva un tomēr nepārdeva savu godu par Jūdas grašiem, Mīlestības, dzīves, patiesības un cilvēku tiesību vārdā to izstumto un svešatnē zudušo cilvēku vārdā, To vārdā, kuri ilgstoši dzīvoja elles malā, Viņu visu vārdā es rakstu vārdus no Bībeles: MENE TEKEL! Jiri Henzinger (dzejnieks un politiskais ieslodzītais) Sibīrijas bērnu fonds Latvijas Bērnu fonda labdarības sarīkojums Nepaej garām. Lieldienu sarīkojumā tad arī mūsu dāvanas tiks pasniegtas gada 16. martā notika Latvijas Bērnu fonda labdarības sarīkojums Nepaej garām, Mārupes Kultūras centrā ar diviem izciliem koncertiem. Mērķis bija iesākt labdarības akciju, lai iegūtu naudu bērniem ar īpašām vajadzībām šī gada vasaras nometnēm. Pasākums tika veikts kopā ar Latvijas televīziju tiešā translācijā. Koncerta pirmā daļā uzstājās bērnu vokālā grupa Dzeguzīte kopā ar pasākuma vadītāju Uģi Jokstu. Tad bija stundu pārtraukums pirms koncerta otrās daļas. Otrā koncerta daļā, kuras muzikālo programmu vadīja Jānis Lūsēns, uzstājās izcili latviešu solisti. Stundas pārtraukuma daļā tika pasniegtas Latviešu gaidu kustības sagatavotās paciņas. Vad. Maija Šķinķe izskaidroja Latviešu gaidu kustības mērķi, gatavojot šīs paciņas kā Lieldienu sveicienus, kā arī labo darbu principu, jo gaidām tiek mācīts katru dienu veikt kādu labu darbu. Tad pasniedza daudzbērnu ģimenēm skaisti rotātās paciņas. Bija šokolāde, kliņģeris, kā arī no Austrālijas atsūtītie bumerangi. vad. Maija Šķinķe Laikrakstam Latvietis FOTO Baiba Arenta FOTO Latvijas Bērnu fonds Caur vēderu uz sirdi ceļš Turpinājums no 2. lpp. grib iet uz viesnīcu vai gatavot mājā. Liekas, mēs pārāk glabājam savu sveci zem pūra. Mana mamma vienmēr teica, kas gan sunim asti cels, ja pats necels?! Ar vārdu sakot, mums jātaisa sev skaļāka reklāma! Ar vienu rindiņu Ziņotājā nepietiek, turpmāk jāraksta reklāma pa puslappusi. Paldies Andrim Jaudzemam par labo ideju un par pusdienu izkārtošanu! Paldies trim profesionāliem šefpavāriem par viņu laiku un pūlēm un virtuves vergiem, kas padara neapdziedāto melno darbu! Varbūt citreiz sadarbosimies atkal. Gunta R. Laikrakstam Latvietis Mums vēl ir vieta Jūsu paziņojumiem! Cena $5 par 1 cm vienā slejā. Minimums $10. Tieši šis laukumiņš izmaksās tikai $18.

8 8. lpp. Laikraksts Latvietis Ceturtdien, gada 4. aprīlī Intervija ar Zīveri un Liepiņu Turpinājums no 1. lpp. iespējams hipertrofētu skatienu. Kaut arī ne gluži rietumos ir Austrālija, mums likās nu rietumu pasaule! Mēs sapratām, ka tā ir cita pasaule, un es tanī laikā neizvērtēju tik augsti visādas nianses utt. Man jāpiekrīt Mirdzai par to, ko viņa teica nupat par Sidneju. Pa šiem 20 gadiem mēs esam daudz ceļojuši; man jāsaka, ka Sidneja... man ir grūti iedomāties, vai ir kāda skaistāka pilsēta pasaulē par Sidneju; es ātrumā pat nevaru pieminēt nevienu. Es pieņemu, ka katrai pilsētai ir kāds šarms, bet Sidneja ir tik veiksmīgi tajā pasaules palagā iekārtojusies ar visiem saviem pakalniņiem. Ļoti svarīgi, manuprāt, ir šīs te cilvēciskās dimensijas, es tā viņas gribētu nosaukt. Arī Brisbanē to novēroju, un tas laikam Austrālijā ir raksturīgi. Nav pārmērīgi augstas mājas, nav pārāk platas ielas, nav bezjēdzīgi... Daudz kur citur pasaulē jūs redzat bezjēdzīgi lielas, milzīgas ēkas, bet te ir tādās dimensijās, kas sasaistīts kopā ar cilvēku, un tā man liekas viena liela Austrālijas priekšrocība un laba pazīme. LL: Vai jūs abi esat vairāk nekā skatītāji iesaistīti Dziesmu svētku pasākumos šovasar Latvijā? ZL: Neko vairāk; ir viena mana dziesma, un es saprotu, ka simfoniskās mūzikas koncertā ir kādi četri gabali, ko spēlē no Lāčplēša speciālos aranžējumos, bet situācija ir tāda, ka tiktāl, cik tas attiecas uz manu dziesmu, kas tur skan; tagad ar to jau 17. reizi strādā dažādi aranžētāji un pārtaisītāji, un es sen vairs nesekoju tam līdz, jo es sapratu, ka es vairs nespēju uztvert to visu. Tur visi darbojas, atskaitot mani. Es esmu priecīgs, ka spēlē un ka dzied; tas ir labi. MZ: Es šoreiz Dziesmu svētkos būšu tiešām kā skatītājs, kaut gan vispār es esmu ļoti tuvu strādājusi Dziesmu svētkos. Esmu bijusi Dziesmu svētku gan producente, gan arī konkrētiem trimdas Dziesmu svētkiem es esmu bijusi arī režisore konkrētiem koncertiem. LL: Kādas sajūtas jums bija tagad, apmeklējot Sidnejas Latviešu biedrības sarīkojumu? ZL: Es to tā nosauktu par pagodinājumu, ka mēs varam dziedāt šiem cilvēkiem, kas ir ļoti ilgu laiku pavadījuši ārpus Latvijas, būtībā visu savu mūžu un saglabājuši savu latvisko sajūtu. Uz katru lietu var visādi skatīties; var jau skatīties, ka tas varbūt ir drusku naivi, var jau domāt, nu kā mēs to karogu un kā mēs dziedam to dziesmu utt., bet, ja mēs tā iedomājamies, ka tas notiek citā pasaules malā, otrā pasaules pusē, un tad saglabāt šo latvisko sajūtu tā ir milzīga vērtība. Tāpēc mēs jūtamies pagodināti, ka varam vienkārši to šeit darīt, mēs esam priecīgi un mums tas sagādā baudu. Līdz ar to visa tā auditorija tie ir latvieši, kam mēs esam priecīgi uzstāties. MZ: Man bija liels prieks, kaut gan es tā profesionāli un regulāri vairs nenodarbojos ar dziedāšanu. Pēc šīs uzstāšanās pienāca tādi jauni cilvēki klāt, kas mani droši vien nebija ne redzējuši, varbūt pat ne dzirdējuši, un es kaut kādā veidā viņu emocionālās dvēseles stīgas arī biju aizskārusi. Neviens jau viņiem nespieda nākt man klāt un teikt, kā viņiem tas ir paticis. Par to man jāsaka, es ļoti, ļoti priecājos, jo es pieņemu, ka vecāka gadu gājuma cilvēki jau zināja, kas mēs esam, bet šiem jauniešiem ar mani nu nekādas saistības nebija. Man bija tiešām patiess prieks, ka šovakar šīs uzstāšanās laikā mūsu saskare iznāca ļoti laba, emocionāla. LL: Jaunieši daudzas tās dziesmas pazīst, viņi paši ir dziedājuši. MZ: Nu, jā, viņi uzsvēra to, ka viņiem paticis tieši tas, kā es esmu dziedājusi; mans tembrs un mana šo dziesmu interpretācija. ZL: Te gan jāpiebilst es zinu, ka Austrālijā šīs dziesmas ir pazīstamas un korī tās ir dziedātas, bet pirmā izpildītāja visām šīm dziesmām jebkurā gadījumā tomēr ir Mirdza. Tās ir dziesmas, kas ir rakstītas viņai. Tad tās paņēma kori savos repertuāros. Tā kā tie, kas bija šodien klāt šajā pasākumā, principā dzirdēja oriģinālo, autentisko izpildījumu; tādu, kā viņš bija domāts sen atpakaļ. Jautājumi Mirdzai Zīverei LL: Kā uzsākāt savas dziedātājas gaitas? MZ: Jau dažus gadus pēc manas dzimšanas es dziedāju un dziedāju ar izteiksmi, pat bērnudārzā esot. Es esot arī dziedājusi galda dziesmas, kas visiem paticis. Dziedāšana turpinājās skolā, un visur kur es esmu, man nācies dziedāt. Tagad pēdējā laikā es vairāk nodarbojos ar režisūru un producēšanu, bet šovakar es arī dziedāju. LL: No aktīvās dziedāšanas karjeras laika, kādi momenti visspilgtāk palikuši atmiņā? MZ: Visspilgtāk droši vien lielie darbi. Kā es pirmīt minēju, tie bija darbi Dziesmu svētkos, bet pāri visam droši vien man ir bijis profesionāls gandarījums par mana vīra, komponista Zigmara Liepiņa labām un lieliskām veiksmēm teātros. Tās ir vairākas muzikālas drāmas, tās ir operas. Un, lūk, šie uzvedumi ir realizēti ar ļoti labām sekmēm. Ja cilvēki izrāžu beigās vai vidū smejas vai patiesi raud, Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš (vidū) ar Sidnejas draugiem Jāni Čečiņu un Lindu Ozeri Sidnejas Latviešu namā. kur šādas emocijas tu nevari nekādi ne iepriekš sarunāt, ne kādam likt to darīt; to nevar nopirkt par naudu, bet to mēs esam jutuši zālē katrā izrādē, un tas ir tiešām tas lielākais gandarījums. Uzskatu, ka kaut ko es esmu paveikusi savā dzīvē. LL: Arvien esmu apbrīnojuši Jūsu spēcīgo balsi, skaisto tembru un izcilo dikciju; kādēļ atstājāt skatuvi, kādēļ pārtraucāt dziedātājas karjeru? MZ: Nu visam savs laiks: ir bērnudārza laiks, ir jaunības laiks, ir brieduma laiks un tagad, acīm redzot, es varu kādam kaut ko varbūt nodot, mācīt. Es uzskatu, ka nevajag veciem cilvēkiem dziedāt daudz uz skatuves. Kā jau teicu, es to nedaru. No tā es esmu atteikusies. Jā, tādā rakursā kā šodien tas notika, tas ir absolūti man pieņemams, bet rīkot koncertus es neuzskatu, ka tas ir interesanti. ZL: Ar atsevišķiem izņēmumiem, jūs bijāt izredzētie. Vienīgo reizi 22 gadu laikā viņa uzstājās piecos manos koncertos. Vairāk nav bijusi nekad, neviena uzstāšanās. Sidneja bija vienīgi Čečiņa darbības un arī mūsu pašu piekrišanas dēļ, jo mums likās, tas ir gods uzstāties latviešiem Sidnejā. MZ: 22 gadus atpakaļ, kad Zigmars šeit bija, un es atceros viņš man stāstīja par šo braucienu. Viņš bija tik pateicīgs, cik viņu te silti uzņēma, un tas tiešām bija tāds liels notikums viņa dzīvē, un faktiski te būtu tas paldies par to, kas notika 22 gadus atpakaļ. ZL: Jā, precīzi, tas ir paldies! Toreiz mēs braucām cerībā kādu dolāru varbūt varēsim nopelnīt, bet tomēr tie bija citi laiki. Šodien ir tā, ka mēs varbūt varam atdot kaut ko atpakaļ, tādu mazumiņu no tā, ko latvieši Austrālijā mums deva toreiz un pieņēma kā savējos. MZ: Tas ir paldies! ZL: Jā, paldies būtu pareizi teikts! LL: Kādēļ (un kas uz to pamudināja) pievērsāties režijai un masu pasākumu organizēšanai? Padarīts ir ļoti daudz; kuri, Jūsuprāt, ir zīmīgākie Turpinājums 15. lpp. FOTO Ojārs Greste

9 Ceturtdien, gada 4. aprīlī Laikraksts Latvietis 9. lpp. Intervija ar Zīveri un Liepiņu Turpinājums no 14. lpp. darbi, ko esat paveikusi pēdējos 20 gados? Kuri vistuvāk sirdij bijuši? MZ: Kā jau es pirmīt atbildēju, tiešām ir ļoti daudz padarīts. Man ir aģentūra Mūza, un no gada es kā režisore, kā producente esmu tiešām daudz ko rīkojusi, daudz organizējusi, un tajā mājas lapā tas ir uzrādīts: 1. Preses balle, kas bija atjaunotās Latvijas laikā un daudz, daudz visādi notikumi; tur ir tāda ļoti garš saraksts, kurā darbi uzskaitīti. Bet laikam vistuvāk sirdij man ir šie producēšanas darbi, kas notikuši teātrī. LL: Ar ko patreiz nodarbojaties? Vai ceļojuma laikā arī domājat par jauniem darbiem, darbu iecerēm? MZ: O, nē, visdrīzāk laikam tiešām baudu ceļojumu, attīru savas smadzenes un uzņemu daudz dažādu informāciju, jo nekad nevar zināt, kas vienam režisoram un producentam kādā darbā var noderēt. Es esmu tādā stadijā, ka savus darbus es izvēlos; es neņemu visus darbus pēc kārtas. Tas tā tagad ir manā dzīvē; es tagad neko ļoti konkrētu nedomāju, bet, kā jau es teicu, es uzkrāju šo te bagāžu, kas iespējams varētu noderēt. Jautājumi Zigmaram Liepiņam LL: Jūsu devums mūzikas laukā ir ļoti bagāts; esat komponējis mūziku dažādos žanros. Kurš no mūzikas žanriem Jums pašam ir vistuvākais? ZL: Nu nav tāda. Tas ir atkarīgs no tā, ko es tajā brīdī daru, nav tāda viena mīļākā žanra. Es pilnīgi godīgi varu atbildēt, ka tie laiki mainās un visādos brīžos katrā reizē katrs žanrs man ir tuvs tai brīdī, kad es ar to nodarbojos. Šobrīd es rakstu vienu oratoriju, un šobrīd man simfoniski vokālais žanrs ir ļoti tuvs. Kādreiz es varu rakstīt arī kādu šlāgerīti vai dziesmu, un tad man tuvs būs tas šlāgerītis. Tā, ka es vienkārši esmu mūziķis, komponists un rakstu visu ko. Man tuva ir mūzika. LL: gada rokopera Lāčplēsis bija manifests viens no tautas atmodas tā laika stūrakmeņiem. Kā jutāties, kad komponējāt? ZL: Es tā nedomāju, kad es to rakstīju. Tas iespaids un tie laiki ir kompresējušies. Ja mēs šodien skatāmies uz Lāčplēša rakstīšanas periodu, tas bija gads, bet ne 1988., kad to uzveda. Domāt tajā laikā par kādu manifestēšanos Rīgā būtu bijis tikpat dulli kā skriet ar galvu kamīnā iekšā, domājot, ka tūlīt izmainīs vēsturi. Tādi plāni man īstenībā nemaz nebija, tas vienkārši sagadījās, un būtu dikti jocīgi, ja šodien mēģinātu apgalvot, ka es esmu bijis pirmais, lielais disidents un domāju, kā izmainīt pasauli tagad. Nē, es vienkārši gribēju uzrakstīt šo latvisko eposu savā mūzikā, un tas bija viss. Iegadījās, ka tas, kas tur ir pateikts, ir tik ļoti svarīgi un nozīmīgi tieši tajā brīdī, un tas ir Dieva pirksts, nevis mans. MZ: Lielā mērā tā tomēr bija tava intuīcija, ka tu vēlējies par to runāt. ZL: Es gribēju par to runāt, bet es nevarētu teikt, ka es to rakstīju ar mērķi tagad pacelt tautu kājās. Tad es melotu, ja es to sacītu. Mērķis bija rakstīt konkrēti šo darbu. Es par to domāju jau daudzus gadus, to gribēju rakstīt jau no gadā. Tad mums bija visādas garas problēmas, kurās tagad negribu iedziļināties, bet, skatoties atpakaļ vēsturē, ar visu to atkusni un visām tām maiņām, es saku: nu ir laiks ķerties pie Lāčplēša! Tad es sapratu, ka es to vismaz varēšu dabūt cauri uz skatuvi, jo pirms tam es nevarēju cerēt, ka es to dabūšu ārā, jo tā latviskā tēma... Vārds Latvija jau bija par daudz, kur nu vēl Lāčplēsis. Es domāju, ka tās lietas ir vairāk saistītas ar tādu veiksmīgu, intuitīvu sakritību lietām. MZ: Es domāju, ka šodien diez vai viens muzikāls darbs varētu kaut ko šīsdienas sabiedrībai mainīt. ZL: Jā, tā būtu atbilde uz jautājuma otru pusi, jo tas (1988.g.) bija laiks Latvijā, kad intelektuāļi, radošā inteliģence utt., bija tie virzītājspēki daudzām lietām; tie bija rakstnieki, komponisti utt., kas it kā virzīja tos procesus. Šodien jau tā nav, un līdz ar to šodien ar vienu mākslas darbu tu nevari pacelt cilvēkus augšā par kaut ko cīnīties. Un īstenībā: pret ko tad cīnīties? Pret savu pašu valdību? Pret savu pašu nu tādi mēs esam? Priekš tam mums ir vēlēšanas, priekš tam mums ir demokrātiska sistēma. Šodien es varu iet jebkur uz ielas un pateikt: es nevaru ciest, man riebjas un nāciet ar mani kopā, mainīsim dzīvi. Tagad ir savādāk, toreiz bija skaidrs balts un melns, šodien jau vairs nav tā, laiki ir citi. LL: Cik pavisam dziesmas esat uzrakstījis? Kura no dziesmām/kora dziesmām jums pašam vistuvākā? ZL: Tās dziesmas, kuras es esmu uzrakstījis, ir skaitāmas simtos. Es neesmu īsti tā iedziļinājies, bet, ja es salieku mājas lapā, tad man uzrādās apmēram 500 video ierakstu, bet dziesmas notīs ir kādi 300. Bet ja es saskaitītu katru operas ainu par dziesmu un ja mēs ņemtu katru to mazo fragmentiņu, tad kaut kur pie 500 tur būtu. Tas ir diezgan daudz. Līdz ar to es nevarētu pateikt, kas man tuvākā. Ja jums būtu vairāk bērnu, jūs taču nevarētu pateikt, ka Jānis ir mīļāks par Pēteri vai Maija ir labāka par Lāsmu... Katrs bērns savā veidā ir mīļš; nu kāds mazāk izdevās, kāds vairāk, bet nav tāda atbilde. LL: Esat bijis radio SWH īpašnieks un esat arī komponists. Tā kā esat abās frontes pusēs, vai, Jūsuprāt, autortiesību likumi Latvijā ir pietiekoši līdzsvaroti? ZL: Radiostacijas īpašnieks es neesmu jau piecus gadus, komponists es esmu bijis visu savu mūžu. Runājot par autortiesību likumu, tas ir visā visumā saskaņots ar kopīgo autortiesību hartu. Nav jau likums, bet ir vienošanās pasaulē pēc kādiem principiem tās autortiesības eksistē. Līdz ar to es domāju, ka šī kopīgā uztvere par to, kas ir autortiesības, Latvijā ir samērā pareiza. Problēma ir, ka interpretācijas notiek. Un šīs interpretācijas, kā interpretēt šo likumu, protams, ir subjektīvas. Līdz ar to dažādas dzīves situācijas ar naudas iekasēšanu apstākļos, kuros to tomēr varbūt nevajadzētu darīt, tur ir daudz apstākļu. Nu iespējams ir šī likuma varmācīga interpretācija, teiksim tā. Bet principā šīs pamatnostādnes, kā tiek interpretēta autortiesību sapratne, ir tieši tāda pati kā visā Rietumeiropā. LL: Ar ko patreiz nodarbojaties? Vai ceļojuma laikā arī komponējat? ZL: Tas ir labs jautājums tāda iemesla dēļ, ka tik tiešām, braucot kopā ar Mirdzu šajā ceļojumā, viens no lielākiem mērķiem bija uzrakstīt vismaz melnrakstu jaunam, lielam darbam vokāli simfoniskam darbam. Tā būs oratorija, tā jau ir oratorija par tēmu, ko grūti īsumā dažos vārdos izstāstīt. Bet tas ir par tēmu, ko nozīmē mātes mīlestība augstākā kvalitāte. Otra šķautne ir Dieva klātbūtne visās šajās mūsu dzīves lietās gan kā radītājam, gan kā iznīcinātājam, jo Dievs nav viennozīmīgs, kas tikai rada un glāsta; Dievs ir arī iznīcinātājs un viņš ir daudzveidīgs un viss kopā. Līdz ar to ir mēģinājums radīt šo būtisko lietu oratorijā. Pie labas apstākļu sakritības nākošā gada Klusajā Piektdienā tā skanēs Doma baznīcā, bet līdz tam vēl celiņš jānoiet. LL: Laikrakstu Latvietis lasa ļoti daudz cilvēku Austrālijā, Latvijā, kā arī Amerikā, Kanādā un citur pasaulē. Ko vēlētos pateikt laikraksta Latvietis lasītājiem? ZL: Nu varētu jau turēties pie tradicionālā saglabājiet savu latvietību un dzīvojiet jauki, bet es domāju, ka pats galvenais laikam dzīvē divas būtiskās lietas: veselība un veiksme. Neko daudz nedod veselība bez veiksmes un neko daudz nedod veiksme bez veselības. Un tās nacionālās un latviskās lietas tās jau pēc tam nāks klāt, ja mums būs abas divas šīs pirmās lietas. Lasītājiem tomēr es novēlu vispirms veiksmi, tad veselību un saglabāt latvisko garu! LL: Sirsnīgs paldies jums abiem par laiku, ko ziedojāt intervijai! Lai jums skaistas atpūtas dienas Austrālijā un sekmīgs nākamais darba cēliens Latvijā! MZ: Sirsnīgs paldies par uzmanību un par interesi. ZL: Paldies! Paldies Ojāram Grestem par sadarbību!

10 10. lpp. Laikraksts Latvietis Ceturtdien, gada 4. aprīlī Māra Branča skatījums Kinētiskais objekts Bāka pēc Gustava Kluča darba motīviem. Pieskārieni laikam Piektdien, 22. martā Rīgā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, atklāja dizainera Valda Celma 70 gadu jubilejai veltītu izstādi Pieskārieni unikālais dizains, kinētika, fotomontāžas, plakāts. Nosaukums rāda viņa daudzās darbības jomas, taču tās nebūt nav visas. Vēl, piemēram, būtu jāmin viņa zinātniskā darbība latviešu ornamenta jomā, kas vainagojies ar plašu pētījumu Latvju raksts un zīmes (2007), kas piedzīvojis trīs izdevumus. Grāmata gadā tulkota arī lietuviešu valodā. Valdis Celms ir latviešu dzīvesziņas kopējs, dievturu dižvadonis. Kaut arī mākslinieks ir piedalījies dažādās grupu izstādes un rīkojis arīdzan savu darbu skates, tostarp gleznotus latvju ornamentus, tomēr šī ir pirmā viņa personālizstāde, pie tam tik plaša un aptveroša, un vēl muzejā, kas apliecina, ka viņa daiļrade tiek valstiski akceptēta. Tā pirmo reizi atklāj Valda Celma nozīmi un ieguldījumu latviešu dizaina attīstībā, viņa domas vērienu un oriģinalitāti (vismaz bijušās PSRS robežās), sasaitēm ar pasaules atklājumiem un novitātēm, viņa ideju neparastumu, kas jo bieži netika materializētas to savdabīgumu dēļ. Sovjetu laikā viņa darbi likās pārlieku nepieņemami, kas nesaskan ar komunistisko ideoloģiju. Tie apliecināja vispārcilvēciskās vērtības, kas pastāv ārpus politikas. Tajās pār mēru bija uzsvērta garīgā brīvība. Valda Celma daiļrade bijusi ļoti sarežģīta un dziļu grambu izvagota. Vēl būdams Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas (dizaina) nodaļas pēdējā kursa students (beidza 1970), topošais mākslinieks tika piesaistīts Baldones observatorijas radioteleskopa antenas mākslinieciskā veidola radīšanā. Šo observatoriju PSRS militāristi sākotnēji vēlējās pārveidot par lielu novērošanas bāzi, taču vēlāk nodomi mainījās, un tādēļ antena netika realizēta. Palikuši tikai zīmējumi un skices. Līdzīgs liktenis piemeklēja daudzus citus Valda Celma darbus. Tos pat pieņēma izgatavošanai, atzīstot par labiem, taču līdz ražošanai nenonāca gados mākslinieku piesaistīja foto kolāžas, kas apliecināja viņa moderno domāšanu. Viņš pievērsās plakātu mākslai, bet arī šeit Valda Celma drosmīgie tēli dažkārt funkcionāriem likās par revolucionāriem, padomju ideoloģijai nepieņemamiem. Mākslinieks bija viens no pirmajiem, kurš nodarbojās ar kinētisko mākslu Latvijā, radot Rotējošos cilindrus (1972), Pozitronu (1976). Kopā ar Andu un Māri Ārgaļiem Valdis Celms pēc Gustava Kluča darbu motīviem izgatavoja kinētisko objektu Bāka (1978). (Gribas atgādināt, ka padomju varas gados Gustavs Klucis tika ignorēts, viņa daiļrade apieta un neievērota.) Tie tagad modeļu veidā apskatāmi izstādē. Dizainers sadarbībā ar Anduli Krūmiņu un Artūru Riņķi sarīkoja kinētiskās mākslas izstādi Forma. Krāsa. Dinamika (1978), kas atklāja dizaina lielo lomu vides veidošanā. Viņš radīja robežzīmi Rīga, kas nav novecojusi joprojām un vēl arvien tā sagaida ikvienu iebraucēju galvaspilsētā. Daudzu Latvijas iedzīvotāju atmiņā droši vien FOTO Māris Brancis palikusi izstāde Brīvdabas muzejā Zīme. Telpa. Mīts (kopā ar Egonu Garklāvu, 1990), kurā pirmo reizi atklāti runāja par latvju ornamentu kā mūsu tautas garīgās pasaules kārtības veidotāju. Te jāmin, ka Valdis Celms ir folkloras festivāla karoga un simbolikas autors (1991). Bijis gada Dziesmu un deju svētku lieluzveduma Izdejot laiku radošajā grupā. Arī Valdis Celms ar kundzi Guntu izstādes atklāšanā. Uzraksts Rīga. Kinētiskais objekts. patlaban sadarbojas ar deju virsvadītājiem, gatavojot šīgada Dziesmu un deju svētkus. Aktīvākais Valda Celma daiļrades periods ir tieši gadi. Galvenokārt tam ir veltīta izstāde. Tādējādi šī skate ir pieskaršanās bijušajam laikam, kad mākslinieks bija visraženākais. Māris Brancis Laikrakstam Latvietis FOTO Māris Brancis FOTO Māris Brancis FOTO Māris Brancis

11 Ceturtdien, gada 4. aprīlī Laikraksts Latvietis 11. lpp. Jānis Norvilis Svētā mantojuma dziesminieks Ir klajā nākusi jauna grāmata, kas ir vērtīgs ieguvums mūzikas kultūras krātuvē: Jānis Norvilis Svētā mantojuma dziesminieks. Grāmatas autore ir Latvijas muzikoloģe, Latvijas Radio-3, Klasika vecākā redaktore un programmas vadītāja Ilga Auguste. Grāmatas redaktori ir LMA profesors Emeratus Dr. art. Oļģerts Grāvītis un Toronto dzīvojošais, diriģents, komponists, mūzikas kritiķis Arvīds Purvs. Izdota Latvijā izdevniecībā SIA MADRIS, Rīgā gadā, tā kopumā sastāda 392 lappuses. Uz vāka redzams Annas Dārziņas gleznotais Jāņa Norviļa portrets un dziesmas Svēts mantojums pirmā frāze. Tā ir interesanta lasāmviela ne tikai mūzikas profesionāļiem, bet arī visiem latviešu literatūras mīļotājiem. Tas bija jau vairāk nekā pirms sešiem gadiem, kad pēc Jāņa Norviļa simtgades koncerta gadā Toronto, Arvīds Purvs griezās pie pārējiem diriģentiem ar ierosinājumu par komponistu izdot grāmatu. Atsaucība bija liela, un tā tika nodibināta grāmatas izdošanas komiteja, sastāvoša no koru diriģentiem un priekšniekiem ar Arvīdu Purvu kā priekšsēdi. Tika vākti ziedojumi no organizācijām un koriem. Šim aicinājuma pievienojās Latviešu dziesmu svētku biedrība, Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā Kultūras fonds, Daugavas Vanagu Kanādā valde, Daugavas Vanagu Toronto nodaļa, Jāņa Norviļa fonds, kamerkoris Dzirksts, Toronto Daugavas Vanagu sieviešu koris Zīle, Toronto Sv. Jāņa draudzes vokālais ansamblis, Toronto Latviešu pensionāru apvienība un daudzi citi individuāli Jāņa Norviļa mūzikas cienītāji. Vērtīgs ieguvums grāmatas tapšanā bija Jāņa Norviļa drauga, kolēģa un grāmatas idejas krusttēva, diriģenta, komponista un mūzikas kritiķa Arvīda Purva materiāli, kā arī paša Jāņa Norviļa brāļameitas Jasmīnes Ošiņas atmiņu stāsti, fotogrāfijas no dzimtas ģimenes albuma, J. Norviļa sievas Ernas un krustmeitas Ritas Vittakeres sagādātas fotogrāfijas un avīžrakstu izgriezumi, Jāņa Norviļa vārdā nosauktās Madonas mūzikas skolas direktora Ata Kumsāra atsaucīgā pretimnākšana, meklējot grāmatai noderīgus materiālus un Latvijas mūzikas profesora Oļģerta Grāvīša arhīva notis, dokumenti un vēstules. Grāmatai ir 5 nodaļas: 1. Jāņa Norviļa dzīves un radošo gaitu pārskats; 2. Raksti par Jāni Norvili; 3. Jāņa Norviļa raksti; 4. Atmiņas, intervijas, atziņas un vēstules...; 5. Publicēts šobrīd pilnīgākais Jāņa Norviļa skaņdarbu saraksts ar to īsbiogrāfijām. Grāmatas Jānis Norvilis Svētā mantojuma dziesminieks vāks. Ar nožēlu jāsecina, ka Jānis Norvilis bija viens no tūkstošos skaitāmiem padomju okupācijas laikā noklusētiem latviešu inteliģences pārstāvjiem; mūziķis, kas kopš Otrā pasaules kara beigām rada patvērumu ārzemēs vispirms Rietumvācijā, bet no gada līdz mūža beigām Kanādā. Jāņa Norviļa dziesma Latvijā sāka skanēt vēl tanīs gados, kad tauta modās, kad izskanēja folkloras festivāls Baltica-88, kas daudziem lika atvērt acis, sirdis un dvēseles, kad ik pa brīdim uzliesmoja sarkanbaltisarkanā krāsa un kad kaut kur klusu un bailīgi ieskanējās Dievs, svētī..., kad Mežaparkā, visas Latvijas tautas manifestācijā Par tiesisku valsti, tūkstoš balsīs skanēja Jāņa Norviļa Daugav abas malas un Svēts mantojums. Toreiz cilvēki jautāja: no kurienes tā dziesma? vai tautas dziesma? Taču Jāņa Norviļa vārds vēl nebija zināms. Kā jau viss Jāņa Norviļa muzikālais mantojums pēc kara Latvijā bija aizliegts. Par spīti visam, šie tautiskie šedevri sadzīvē folklorizējušies un sabiedrības atmiņā saglabājās un atdzima tikai XX gadsimta 80./90. gadu mijā tautas trešās nacionālās atmodas laikā tie kļuva par dziesmotās revolūcijas simboliem. Savos stāstos ir dalījušies Jāņa Norviļa radinieki, draugi, kolēģi un citi kultūras darbinieki, kas dzīvo gan Latvijā, gan ārzemēs. Šī hronika ir interesanta ar to, ka ir atklāta komponista dzīve no sākuma līdz mūža galam. Raitā valodā, viegli lasāmi stāsti par komponista mājām, kas paver acu priekšā senos, labos laikus, kad vēl daudzām teikām un leģendām apvītajā Latvijas Vidzemes novada stūrītī visdziļāk sakņojušās arī latviskās tradīcijas, tautas dziedāšana un senā ticība. Grāmata iepazīstina ar saliedēto Norviļu-Liepiņu dzimtu un daudziem interesantiem faktiem. Katrā recenzijā, stāstā vai intervijā ir pa zīmīgai epizodei, kas atklāj Jāņa Norviļa personību ar visām viņa vājībām un stiprajām pusēm; ar visu to, kas viņu dara interesantu, pievilcīgu un atšķirīgu no citiem. Komponista es atklājās gan caur viņa paša autobiogrāfiskajām skicēm, gan dažādu autoru rakstiem par viņu, dzīvojot vēl Latvijā, vēlāk bēgļu gaitās Vācijā un visbeidzot jaunajās mājās Kanādā. Recenzijas un apraksti ir apkopoti hronoloģiskā secībā gandrīz 80 gadu garā laika posmā. Pirmā recenzija, ko izdevies atrast, ir E. Grīnvalda publikācija gada laikrakstā Students, kur autors vērtē profesora Emīla Kupera diriģēšanas klases studentu Jāņa Norviļa un Leonīda Vīgnera pirmo publisko uzstāšanos. Vēlākos gados lasāmas arī Jāņa Zālīša, Arnolda Šturma, Roberta Zuikas, Andra Vītoliņa, Imanta Saksa, Oļģerta Grāvīša recenzijas un apraksti. Taču šķiet, ka visprecīzāko Jāņa Norviļa radošo portretu savās recenzijās ir sniedzis viņa studiju biedrs Volfgangs Dārziņš un trimdas gados komponista draugs un kolēģis Arvīds Purvs. Viņu rakstos ir daudz profesionālu un argumentētu secinājumu, kurus var lasīt kā aizraujošu lasāmvielu ar interesi un baudu. Prese nav iztikusi arī bez rakstiem par Jāņa Norviļa filmu mūziku, viņa kino gaitām, viņa vadīto koru koncertiem, jubileju patētiskām atskaitēm, un arī šādos rakstos sajūtama vēsturiskā notikuma elpa. Šī grāmata ir par Jāņa Norviļa laiku, par notikumiem ap viņu, par laikmetu, kas šodienas latviešiem ir tāls un nezināms, par to zemi, kurā dzīvoja un savu kultūru kopa tā simttūkstošos lielā latviešu daļa, kas pēc kara zaudēja savas mājas un tēvzemi. Par bēgļu gaitām, kur komponists neapstājās, bet ar savu personību pulcināja ap sevi radošās dvēseles un ar savu dedzību mācēja aizraut daudzus no Latvijas uz Vāciju izceļojošos māksliniekus, iesaistot tos koru kustībā un daudzos citos mūzikas pasākumos. Jānis Norvilis, kurš pusi dzīves aizvadījis svešos ļaudīs un tālu prom no savas tēvu zemes, ir radījis negaidīti spilgtus gara darbus, kā piemēram, dziesmas Vakarjunda (Leonīds Breikšs), Mūsu zeme (Rainis), Daugaviņa puto balti (Tālis Matīss) un daudzas, daudzas citas, bez kurām neiztika neviens trimdas latviešu sabiedrības nostūrītis. Tas ir stāsts par komponistu, kas Turpinājums 18. lpp.

12 12. lpp. Laikraksts Latvietis Ceturtdien, gada 4. aprīlī Kajakā pa vientuļnieku mākoņupi Lielupi Vasaras ceļojums gadā Kopš Lielupē vairs nekursē kuģīši un tās viļņus nešķeļ baržas, kopš tās krastus daudzās vietās nešķērso pārcēlāji, tā ir kļuvusi par vienu no klusākajām upēm Latvijā. Un tiem, kuri meklē mieru un vientulību, tā noteikti būs piemērotāka par Gauju, Abavu vai Ventu. Pat upes krasta apbūve upes dzīvē nejaucas, un tā kā lava mierīgi un neatturami plūst uz jūras pusi. Visā 119 km garumā nesatiku nevienu laivinieku (ūdens tūristu). Dažs iebraucis pamakšķerēt vai pavelcēt (spiningotājus gan šeit tikpat kā nemanīju). Pie Jelgavas jūtama aktīva ūdenssportistu klātbūtne, un viena pēc otras treneru pavadībā pretī šaujas vienvietīgas un divvietīgas smailītes. Pie Kalnciema ūdeni salīgo pirmā motorlaiva. Visā upes garumā savu bezrūpīgo pirms medību sezonu vada pīles. Vairākās vietās, nepielaižot fotografēšanas attālumā, aiz deguna mani vazā lielie baltie zivju gārņi, paceļoties spārnos un aizlidojot uz kārtējo, nākošo meldru audzi. Pirmo paugurknābja gulbi (tāpat kā motorlaivu) sastopu pie Kalnciema, toties turpmāk (ir ligzdošanas laiks), it bieži tieku pavadīts ar nikniem šņācieniem un spārnu švīkstoņu. Redzu, ka mūsu ainavā labi iedzīvojušies jūras kraukļi, bet tuvojoties jūrai, uz veco steķu pāļiem arvien biežāk sēž ķīri, un finišā mani sagaidīs zīriņu kolonija. Kopumā brauciens man aizņēma 4 pilnas dienas. Pareizāk, 3 pilnas un 2 pus dienas. Esmu viens un, cītīgi airējot, ievērojamās vietās īpaši neaizkavējos. Šad tad gan apstājos, lai pamētātu spiningu. Vietas tam liekas izcili piemērotas, bet pie zivju zupas tā arī netieku. Tā nu būtu vairāku braucēju un darba dalīšanas priekšrocība. No Bauskas līdz Emburgai upi varētu saukt par strauju un piemērotu pat pūšļiem (piepūšamām gumijas laivām). Tālākajā posmā bez straujākām un vieglākām laivām uz priekšu tikt būtu grūti. Jelgava, nenoliedzami, varētu būt labs kuģīšu izbraucienu galamērķis. Brauciens cauri Zemgales nebūt ne vienveidīgajai lauku ainavai būtu pielīdzināms tūristu vizināšanai pa Nīlu uz augšu no Kairas (vienīgi bez krokodiliem). Bet tagad pēc kārtas. Otrdien, 17. jūlijā Ar piedzīvojumu organizācijas lūzumpunkts.lv laipnu palīdzību nokļūstu līdz starta vietai un ar kajaku tieku ielaists Mēmeles straumē nedaudz virs Bauskas pils. Izrādās, šeit vēl jāuzmanās no akmeņiem (vienīgajiem šajā braucienā). Pēc neilga brīža atrodos Lielupē vietā, kur savienojas Mūsas un Mēmeles straumes. Manas cerības ir apstiprinājušās. Zemgales bijusī, atdzimstošā un esošā monumentalitāte jūtama visur gan krastu apbūvē, gan upes pārliecinošajā plūdumā. Upes lēzenie krasti rada ilūziju, ka slīdu pa mākoņiem. Drīz jau atrodos pie Lielupes lielākām klintīm Jumpravas dolomīta atseguma. Upes labajā krastā redzamas gadā Jumpravas muižkunga veidotās mākslīgās pilsdrupas, kuras ir vienas no vecākajām Latvijā. 19. gadsimtā tādas veidot skaitījās aktuāli un romantiski. Īsu brīdi, izbaudot Zemgales laukus, mākoņus un upi, pēkšņi acu priekšā atklājas viens no klasicisma stila spilgtākajiem paraugiem Latvijā itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi projektētā Mežotnes pils. Izbraucu cauri Lielupes pirmajam, pagaidām vēl tiltiņam, un nu jau atrodos Mežotnes pilskalna pakājē. Šeit vietējā Mazpulku organizācija (pēc Latviešu konversācijas vārdnīcas ziņām studentu vienotne Līdums) gadā iekārtojusi īpašu avota izbūvi. Joprojām to rotā uzraksts: Esi skaidrs kā šis avots! Bīskaps Alberts, piešķirdams Mežotnei īpašu vietu tālākajā Zemgales ekspansijā, ieradies šeit gadā, lai kristītu mežotniešus. Ar šādu rīcību nav varējis samierināties Tērvetes Viestards, vairākkārt uzbrukdams Mežotnei, kuru nu jau aizstāvējuši arī ordeņa karavīri. Mežotnes pilskalnam mūsu vēsturē bijusi savdabīga loma gadā Viestards ar žemaišu atbalstu te uzbrūk bīskapa karapulkiem, kuri vēl joprojām nav noteicēji Zemgalē, un vēl gadā bīskaps Alberts min Mežotni kā nedrošu, bet stratēģiski nozīmīgu vietu savas varas nostiprināšanai. Ap pulksten astoņiem vakarā piestāju krastā, jo krietnu gabalu uz priekšu vairs neredzu koku pudurus, kur varētu atrast materiālu iekuram, bet gan tumšus mākoņu vālus, kuri līdz manai nakšņošanas vietai tā arī neatnāk. Līņāt gan sāk, bet saule noriet skaisti. Ceru uz labu laiku rīt. Nosalis neesmu, ugunskurs silda, un mani kaimiņi ir vīngliemeži un bebri. Trešdien, 18. jūlijā Otrā rīta idille, kura ved no viena balto ūdensrožu lauka nākamajā, beidzas drīz pēc Emburgas. Līdz šim gan krasta ainas, gan upe bija it kā no bērnības bilžu grāmatām. Koku puduros mājas ar stārķu ligzdām utt. Krasti kā izmiruši, cilvēku maz vai, varētu teikt, vispār nav. Darba diena, iespējams, visi uz lauka. Varbūt tie ir viesu nami, Turpinājums 13. lpp. Starta vieta. Fonā Bauskas pils. Lielupe. Jumpravmuižas parka mākslīgās drupas. Lielupes pirmais tilts (no deviņiem). Avota vieta Mežotnes pilskalna pakājē.

13 Ceturtdien, gada 4. aprīlī Laikraksts Latvietis 13. lpp. Kajakā pa māķoņupi Lielupi Turpinājums no 12. lpp. Salgales baznīcas drupas. kuri pārdzīvo mūsu zaļās ziemas krīzi? Līdz ar to nav iespējas pajautāt, kur atrodos (atkal jau!). Jāpēta kartē. Upes labajā krastā kara laikā sagrautās iespaidīgās Salgales baznīcas drupas. Tātad esmu pagastā, kurā dzimis Zemgales un Lielupes iemūžinātājs, Straumēnu autors Edvarts Virza. Ar Salgales vārdu arī saistās Mēmeles krastos dzimušā Viļa Plūdona kādreiz skolā mācītā balāde Salgales Mada loms: Un, dūri uz galda cirzdams, jaunais Madis iekarsis kliedz: «Viņš ir jāiztrenc, jāiztrenc no Mežotnes pils tas laupītāju lapseņu spiets! Virsaitis Viesturs ar tērvetiešiem jau šovakar turpu dodas, Un mums, salgaliešiem, rīt pirmajos gaiļos Mežotnē jāierodas. Palieci vesels nu, tēv! Rītvakar nobaudīsim, cik Vāczemes vīns ir gards...» Klāt Emburga. Jau pa gabalu to skaisti iezīmē jaunās baznīcas sarkani jumtais tornis. Tūlīt jau pirmais nopietnais Staļģenes tilts. Aiz tā upes kreisā krasta koku pudurī redzama gadā pēc Severina Jensena projekta celtās Staļģenes muižas sarkanā fasāde. Savukārt labajā pusē drīzi vien, šoreiz tuvāk krastam, Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas mājas Auči. Ēkas, kuras līdzinās muižas ansamblim, celtas 20. gs. trīsdesmitajos gados. Nobrauktais posms Bauska Emburga mierīgi varētu būt iecienīts mīlētāju (dažādās nozīmēs) laivinieku maršruts. Tālāk jau lietas kļūst nopietnākas. Un, ja nav ciešas apņemšanās un plāna, grūti būtu kādu pārliecināt Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas mājas Auči. par motivāciju šai cīņai ar vēju. Tomēr izrādās, ka esmu nobraucis nedaudz vairāk par dienas normu un atrodos jau pie Jelgavas apvedceļa tilta. Īsi pirms tam upes labajā krastā redzams mūra tornis, kuru gadā Tetelmindes muižas parkā pie Lielupes uzcēlis barons Frīdrihs Bērs jaunākais, godinot Krievijas caru Aleksandru III, kurš 19. gs. 80. gados ieradies šeit medībās. Pēc kārtīga, brīdinoša lietus, redzot skaistu varavīksni un kārtējos melnos padebešus, kuri strauji tuvojas, bez īpašas vietas izvēles uzsleju telti 100 m attālumā no tilta. Pēc brīža, kad esmu jau zem jumta un debesis griežas kopā ar zemi un meldriem, šo prozaisko izvēli vairs nenožēloju. Novērtēju arī uz telts uzsegtā, papildus celofāna nozīmi. Tagad noder sausā spirta krāsniņa, kurai pateicoties, pat šajos apstākļos tieku pie karstas tējas. Tik tikko atdzīvinu šķiltavas. Jāņem līdzi vairākas (sic!). Kā arī novērtēju zviedru armijas katliņa kompakto dizainu. Jā, vērtības mainās. Konstatēju, ka plāksterus man tā arī nevajadzēs, toties ļoti noderēs kartona kārbiņa, kurā tie iepakoti iekuram. Ceturtdien, 19. jūlijā Rīta dziesma Lielupi jau glāsta; Tālos mežos sarkana deg blāzma; (V. Plūdons) Pirmā (un pēdējā) ērce padusē. Izrauju bez ceremonijām. Vai tad ļaut, lai viņa mani ēd vēl divas dienas? Šorīt pirmais skats no telts nav iepriecinošs. Viss krāsojas pelēks, vēl līst, no upes slīd nemīlīgi miglas vāli. Fūres jau dragā pa tiltu. Liekas, esmu par agru piecēlies. Tātad, atpakaļ guļammaisā. Vēlāk apstākļi ir strauji uzlabojušies, un, kad paveru telts durvis nākošreiz, starp mākoņiem jau spīd saule. Upe ir pārsteidzoši labvēlīga. Nekāda pretvēja, drīzāk otrādi. Jau klāt Jelgava. Tilti, pār kuriem daudz braukts, un Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā Jelgavas pils pilnīgi no cita redzesleņķa. Upē daudz sportistu smaiļotāju. Tūlīt aiz Jelgavas (nekādu industriālu priekšpilsētu), līdz pat Kalnciemam brīnišķīgi Zemgales lauki. Kalnciems gan tāds rūpnieciski pelēks un mazāk pievilcīgs posms. Pretējā krastā brīnišķīgs lauku māju komplekss; interesanti, kas tur dzīvo? Ūdens tūrista joprojām neviena. Arī šajā posmā tomēr savdabīgs skaistums, tieši tāds, kādu biju gaidīju no Lielupes. Esmu apradis ar tās plašumu. Laižu pa diagonāli uz katru nākamo līkumu, tā vienmēr izbraucot mazāko rādiusu. Jūtu, ka šodien esmu čakli airējis un sāku skatīties pēc naktsmājām jau pirms Kalnciema tilta. Tādu arī atrodu makšķernieku iesildītu vietiņu. Pretlīdzekli odiem nevajadzēs līdz pat brauciena beigām, bet drauga pasen dāvinātā un rūpīgi glabātā cigāra José Marti dūms gan lieliski noder. Tetelmindes muižas parka tornis. Jelgavas pils no upes skatoties. Šeit tikai nojausma par kādreizējo godību. Veicot ik vakara ierakstus kapteiņa žurnālā, vienmēr to aizkūpinu. Piektdien, 20. jūlijā Lai arī visu nakti ir lijis un rīts ir pelēcīgs un mitrs, diena ir fantastiska un rullēju labi uz priekšu. Šad tad kā no tālas pasaules atskan Kalnciema šosejas skaņas. Upe ir skaista. Labajā pusē, kā atzīmēts gada Jūŗniecības departamenta izdotajā kartē Lielupe no Jelgavas līdz Bulduru tiltam ar dziļumiem metros, Gātes 57. kanāls, kurš savieno upi ar Babītes ezeru. Jūtams, ka meldru audzes, kuras kļūst arvien plašākas, biezākas un augstākas, ir putnu paradīze. Dzērves, baltie zivju gārņi, gulbji, pīles un daudzi mazāki putniņi, kuru nosaukumi jāmeklē tiem veltītajā literatūrā. Un nu jau Turpinājums 14. lpp.

14 14. lpp. Laikraksts Latvietis Ceturtdien, gada 4. aprīlī Kajakā pa mākoņupi Lielupi Turpinājums no 13. lpp. braucu paralēli Jūrmalas apvedceļam. Cik reizes gan neesmu šo upes posmu skatījis kā autobraucējs no ceļa puses cauri kokiem? Lūk, arī Sloka. Redzu Jūrmalas pilsētas vecākā dievnama torni. Tas ir celts gadā, bet pēdējās, gada pārbūves autors ir arhitekts Vilhelms Bokslafs gadā tur mana vecvecmāte Anna Mežulis stāvējusi altāra priekšā ar kurzemnieku Hermani Žākli, kurš, tikko nolauzis 25 gadus cara armijā, laimīgi atgriezies no krievu-turku kara. Viņiem toreiz nevarēja ienākt prātā, ka kāda cita kara vēji viņu mazdēlu Visvaldi aiznesīs uz Austrāliju (sveiciens!). Izrādās nupat, pirms pāris dienām ar Cosmos koncertu ir tikusi atzīmēta Slokas pirmās baznīcas 440 gadu jubileja! Upes pretējā, labajā krastā redzamas vispamatīgākās pārceltuves paliekas visā Lielupes brauciena laikā. Lielie laukakmeņi un masīvie metāla kalumi liecina par pārupes kontaktiem ar Sloku laikā, kad vēl nebija tuvējo tiltu. Pavisam netālu liriskās noskaņas izdzēš bijušās papīrfabrikas urbānā ainava ar iespaidīgajiem dūmeņu siluetiem. Pēc Slokas upes krasti strauji mainās. Nu jau tā kļūst gandrīz vai par mežupi. Lapu kokus redz arvien retāk, tos nomaina priedes, un klāt arī Valteri, kur pārņem sajūta, ka esmu nokļuvis citā pasaulē. Ar vērienu būvētās savrupmājas rindojas viena aiz otras un atklājas visā košumā, kas slēpts acij no ceļa puses. Ne viens vien balts kuteris piekrastē gaida ūdensslēpotājus un citu ūdens izpriecu baudītājus. Vējš līdz šim bijis un ir mainīgs. Upes kreisā krastā klusi līcīši, kurus izmanto atpūtnieki un makšķernieki, jo klāt jau piektdienas vakars. Saule spīd un jūtu, ka pleci, kakls un mugura ir tās ķermeņa daļas, kuras to izjutīs visvairāk. Arī tā ir Lielupes īpatnība, ja airētājs skatās virzienā uz priekšu. Vakaram tuvojoties, gluži negaidot aiz līkuma iznirst 20. gs. sākumā (atkal pēc Vilhelma Bokslafa projekta) celtās Dubultu baznīcas pazīstamās aprises. Saprotu, ka pēdējais brīdis stāt karstā, jo līdz jūrai šodien vairs nokļūt nevēlos. Tikko esmu paspējis uzsliet telti, dzirdu piebraucam mašīnu. (Izrādās, ka neesmu uz salas, kā biju iedomājies.) Arī makšķernieki klāt. Tā ir viena no šīs upes īpatnībām, ka nedaudzās vietas, kurās iespējams piekļūt pie krasta, ir privatizētas. Te ganās, reizēm gadiem piebarots, zivju ganāmpulks. Nekas, sadzīvosim. Un pēc labi padarīta darba (no rīta vēl biju pie Kalnciema tilta), mani absolūti netraucē makšķernieku nakts rosīšanās turpat apkārt manai guļamistabai. Sestdien, 21. jūlijā Dubulti, Majori. Bērnībā kopā ar vecākiem reizēm noīrējām laivu pie Majoru stacijas (tāda iespēja bija), veicot nelielu izbraukumu līdz Klīvju attekai. Man, kā pilsētniekam, tas allaž bija ilgi gaidīts un īpašs pasākums. Upe Jūrmalas pilsētai, šķiet, kā skaista piedeva, ja skatās no sauszemes. Patiesībā ir otrādi. Atrodoties uz ūdens, jūti, cik Lielupe ir pašpietiekama un savu dzīvi dzīvojoša. Un, lai arī liekas, ka jūra jau tepat aiz stūra, tā gluži nav. Vēl nav redzami pat Jūrmalas tilti un, plašai meldru pasaulei garām slīdot, jātiek līdz tiem. Vispirms līdz parastajam, tad dzelzceļa tiltam. Sasniedzot šo posmu, nevar vairs brīvi laist upei pa diagonāli, nu jau pirms katra manevra jāskatās pa kreisi un pa labi, un bieži vien ir iespēja pašūpoties motorizētu braucamrīku saceltajos vilnīšos. Pēc dzelzceļa tilta, krasta apbūvei beidzoties, vēl seko plaša ūdensaugu pasaule upes kreisajā pusē, kamēr labajā pusē jau redzami Baltās kāpas priekšvēstneši, tās mazās radinieces. Nu jau arī viņa pati un aiz līkuma tālumā redzams plašums, kurā ieplūst Mūsas, Mēmeles, kā arī pārējo 250 Lielupes pieteku ūdeņi. Lai arī finišs man paredzēts Buļļupes krastā, ekspedīcijas galamērķis ir jūra. Te Vakarbuļļu krasts makšķernieku un atpūtnieku apdzīvots. Kreisā krasta liedagā mājo tikai zīriņi. Tos nedaudz iztraucēju, jo vēlos nolikt kāju uz sauszemes un palūgt pēkšņajiem velobraucējiem izveidot fotoliecību par notikušo faktu. Mārtiņš Heimrāts, mākslinieks, ceļotājs, kulinārs un... Laikrakstam Latvietis P.S. Austrieši savu zemi sauc Österreich, un vāciski tā nesākas ar burtu A un, tomēr tā atrodas visu pasaules enciklopēdiju priekšgalā, jo ar burtu A (angliski Austria) tiek atzīmēta starptautiskā komunikācijā. Arī Lielupe latviešu valodā nesākas ar burtu A, un tomēr tā atrodas daudzu, vismaz vācu enciklopēdiju (F. A. Brockhaus Slokas Papīrfabrikas vertikālie akcenti. Valteru krasta apbūve. Aiz līkuma Dubultu baznīcas tornis. Pie galamērķa! u.c.) augšgalā, jo alemaņu valodu saimē tā tiek apzīmētā kā Aa. Iekavās gan pierakstot Kurländer Aa. Ar Aa apzīmē arī Gauju (Livländische Aa), kā arī Engelbergas Aa Šveicē un arī kādu piekrastes upi Ziemeļfrancijā. Abonējiet laikraksta Latvietis drukāto izdevumu! Abonements $35 par 10 numuriem, $70 par 20 numuriem vai $180 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā. Dāviniet sev vai citam! Sterling Star Pty Ltd, PO Box 6219, South Yarra, Vic Čeki rakstāmi: Sterling Star Abonementu var pieteikt un pagarināt tīmeklī

15 Ceturtdien, gada 4. aprīlī Laikraksts Latvietis 15. lpp. Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums Sākusies reģistrēšanās No 18. februāra mājas lapā www. ieguldilatvija.lv sākusies dalībnieku oficiālā reģistrēšanās pirmajam Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumam, kas notiks Rīgā no gada 2. līdz 4. jūlijam. Forumu organizē Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Latvijas Republikas Ārlietu ministrija (ĀM). Mājas lapā lv latviešu un angļu valodā pieejama foruma darba kārtība, informācija par foruma norises vietu, runātājiem, dalībniekiem, organizatoriem un sadarbības partneriem. Foruma mājas lapa kalpo arī par platformu dalības reģistrēšanai pasākumā, turklāt pēc plašāka dalībnieku loka pieteikšanās tiks aktivizēta arī šīs interneta vietnes sadaļa Kontaktbirža, kurā foruma interesentiem tikties virtuāli sadarbības aizsākšanai. Mājas lapā atrodama informācija arī par to, kā kļūt par foruma atbalstītājiem. Foruma mērķis ir Latvijas ekonomiskās izaugsmes veicināšanas nolūkā stiprināt sadarbību starp dažādās uzņēmējdarbības nozarēs strādājošiem latviešiem Latvijā un pasaulē, un veicināt inovāciju, finanšu investīciju un zināšanu kapitāla piesaisti Latvijai, kā arī ārvalstu investīcijām pievilcīgas un godīgas uzņēmējdarbības un tiesiskās vides izveidi mūsu valstī. Forums notiks XXV Vispārējo Darba burtnīcas vienkāršā valodā Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) pēdējos pāris gados ir mērķtiecīgi veidojusi mācību vielu, kas attiecas uz tās mērķauditoriju latviešu bērniem, kas dzīvo ārpus Latvijas. Tā kā pēdējos 10 gados lielā emigrācijas viļņa rezultātā daudz latviešu bērnu pašlaik atrodas ārpus Latvijas un apmeklē latviešu skolas, kas izveidojušās vietējos rajonos galvenokārt lielākajās pilsētās gan kontinentālajā Eiropā, gan Lielbritānijā un Īrijā PBLA apzinās, ka šiem bērniem vajag mazliet citādāku mācību vielu, kā skolās Latvijā. Tāpēc, sadarbojoties ar Unu Auziņu, latviešu valodas skolotāju Rīgas Starptautiskajā skolā Ķīpsalā, uzrakstītas un izdotas darba burtnīcas un lasīšanas mazgrāmatiņas (readers), ko var izmantot mācot bērniem no 1. līdz 6. klasei latviešu valodu. Una Auziņa ikdienā mācot citu tautību bērniem latviešu Dziesmu un XV Deju svētku laikā, kad Latvijā tradicionāli ierodas daudz latviešu no visas pasaules. Izmantojot šo apstākli, foruma organizatori piedāvā ārpus Latvijas dzīvojošajiem latviešu profesionāļiem, kuri darbojas uzņēmējdarbības, pētniecības, ekonomikas, finanšu u.c. ar uzņēmējdarbību saistītās jomās, iespēju foruma ietvaros satikties ar pašmāju uzņēmējiem, Latvijas valsts pārvaldes, pētniecības un izglītības institūciju pārstāvjiem. Foruma priekšvakarā, 2. jūlijā, plānotas iepazīšanās vakariņas ar uzrunu foruma starptautiskajiem dalībniekiem un sponsoriem. Savukārt 3. jūlija programmā plānotas diskusijas par Latvijas vietu globālajā pasaulē, Latvijas uzņēmējdarbības vidi, eksportspējīgajām nozarēm, inovācijām un investīcijām. Šajās diskusijās plānota Latvijas amatpersonu, goda konsulu, dažādu pasaules valstu latviešu uzņēmēju un profesionāļu līdzdalība. 4. jūlijā plānotas individuālas ārzemju latviešu uzņēmēju un profesionāļu vizītes Latvijas uzņēmumos, izglītības un pētniecības iestādēs, kā arī ieinteresēto nozaru pārstāvju tikšanās. Pirmā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma organizatori ir PBLA un LTRK, līdzorganizators ĀM. Foruma plānošana notiek sadarbībā ar Latvijas Republikas Ekonomikas un Kultūras ministrijām, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, Rīgas Tehnisko universitāti, Latvijas latviešu valodu ir saskārusies ar to, ka bērniem jāmāca lietas, kas latviešiem varbūt šķiet pašsaprotamas burtu skaņas; to, ka lietvārdi dalās dzimtēs; teikuma struktūru latviešu valodā īsumā valodu jāmāca elementārā līmenī, bet tai pašā laikā jāpataisa mācības saistošas un pievilcīgas. Darba burtnīcas veidotas vienkāršā valodā padomājot par bērniem, kas ikdienā latviešu valodu nedzird visapkārt. Ģimenē, iespējams, valodu dzird mutiski, bet rakstītais bērnam nav bijis iekalts no bērna kājas ikdienā, skolas solā sēžot. Tā arī, iespējams, ka bērns ļoti labi saprot un runā latviski, bet rakstītais klibo, un vārda galotnes ir neskaidras un tiek tikai minētas. PBLA apzinās, ka katra latviešu skola ārpus Latvijas ir svarīga, un tāpēc gadā sistemātiski mēģina, izmantojot gan Ārlietu ministrijas starpniecību, kā arī caur viesmākslinieku Universitāti, Amerikas Tirdzniecības palātu Latvijā un fondu Laimes Zeme. PBLA ir ārzemju latviešu centrālo organizāciju augstākā pārstāvība. Organizācijas virsmērķis ir apvienot visus latviešus darbā par Latvijas brīvību un valsts neatkarību, veicinot latviešu tautas uzplaukumu neatkarīgā, demokrātiskā, kulturāli un saimnieciski attīstītā Latvijā, un organizētas, ietekmīgas un vitālas latviešu kopienas uzturēšanu ārzemēs; sekmēt latviešu tautas vienotību pasaulē. LTRK ir nevalstiska, politiski neitrāla, brīvprātīga visu Latvijas teritoriju aptveroša dažādu nozaru Latvijas uzņēmumu apvienība, kura, balstoties uz tirdzniecības un rūpniecības kameru darbības pasaules praksi, veido uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, apzinot un aizstāvot Latvijas uzņēmumu saimnieciskās intereses un sniedzot uzņēmējdarbību veicinošus pakalpojumus. LTRK pārstāv 1002 uzņēmumus, kas darbojas visās tautsaimniecības nozarēs. LTRK ir arī viena no vecākajām Latvijas sabiedriskajām organizācijām tā ir uzņēmēju balss kopš gada! Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma Rīcības komiteja PBLA dāvā mācību grāmatas skolām ārpus Latvijas Mazgrāmatiņas vāks. Turpinājums 18. lpp.

16 16. lpp. Laikraksts Latvietis Ceturtdien, gada 4. aprīlī Flinderiešu māju stāsti Piektās mājas stāsts (2) Osvalds un Leontīne Rudaki Desmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249. Ilmārs apprecējās ar Anitu gada 26. decembrī. Anita strādāja par angļu valodas skolotāju, un gadā Ilmārs iesāka studijas Rietumaustrālijas Policijas akadēmijā, nobeidzot obligāto 3 mēneša kursu. Viņš 20 gadus ir nostrādājis par detektīvu un beidzamos 7 gadus ir vecākais seržants Pretterorisma un Valsts aizsardzības nodaļā (Senior No kreisās: Ļoņa, Māris, Ilmārs Flindersa ielā. Sergeant Counter Terrorism and State Protection). Viņam ir Policijas un kriminālizmeklēšanas diploms (Diploma in Policing and Criminal Investigation). Pertas sabiedrībā Ilmārs spēlēja basketbolu Daugavas Vanagu komandā, trenēja meiteņu komandu un abi ar Anitu apmācīja tautas deju kopu Pērkonītis gadā Austrālijas Latviešu Kultūras dienās Pertā Ilmāram bija daļa atbildības par Tautas deju sarīkojumu un skatuves ierīci gadā Ilmārs uzņēmās vadīt Daugavas Vanagu sarīkojuma nodaļu, bet gadā viņu ievēlēja par Pertas DV nodaļas priekšsēdi. Par dzīvi Flindersa ielā Ilmārs atceras, ka visi puikas vienmēr esot bijuši kopā un nekad nav trūcis, ar ko spēlēties. Nevienam nebija telefons; ja gribē- Ilmārs (no kreisās) g., saņemot ja zvanīt, tad bija jāiet uz ielas galu, lie- 25 gada dienesta atziņu (Australian tot publisko telefona automātu būdiņā. Service Medal and Western AustraliParasti visi brauca ar autobusu uz tirgu, an Police Medal) no Rietumaustrālijas jo mašīnas bija retums. Neviens bērns Policijas priekšnieka Berija Metjūsa nerunāja angliski, pirms iesāka pamat- (Commissioner Barry Mathews). skolu, un 2-3 km rādiusā dzīvoja ap- ja, pat izsauca policiju, ka bērns pazutuveni 100 latviešu dis. Švinku Edgars atnācis un izmekģimenes. lējis mājai blakus esošo zivju dīķi, bet Viņu dārzā bija Ilmārs tik gulējis tālāk. Kad beidzot pirmais virszemes pamodies un piecēlies, tad brīnījies, peldbaseins ble- kāpēc tāda liela brēka! ķa rāmis ar plaskad tēvs Ilmāram uzdāvinājis maktika oderi, ko ar šķeri, viņš sarunājis, lai kaimiņš Ozošļauku piepildīja, liņu Žanis, kam ļoti patika makšķerēt, un visiem bērniem pastāsta savus gudrības. Tā nu vienu bija lieli plunčāša- dienu Ilmārs ar kaimiņu zēnu Mārtiņu nās prieki. izmēģinājuši iegūtās apmācības savā Kā bērns Il- zivju dīķī. Re, ku zelta zivtiņa āķa mārs vienu dienu galā ko nu? Ļoņa zivtiņu izglāba, bet noguris bijis sari- to pašu nevarēja teikt par Mārtiņa ādu! tinājies virtuves Ilmārs atceras, kad viņš esot pārkrēslā, kas bija ies- cēlies uz Pertu, tad tēvs esot paņēmis tumts zem galda, viņa elektrisko gultas segu un aptinis Ilmāra kāzas Pertā gadā. No kreisās: Osis un Ļoņa, un aizmidzis. Māte Ilmārs, Anita, Gulānu pāris. meklēja un meklēturpinājums 17. lpp. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva FOTO no Rudaku ģimenes arhīva FOTO no Rudaku ģimenes arhīva Osis jau bija iesācis Flindersa ielā būvēt savu māju, un gada 25. decembrī viņam pievienojās jaunā sieva Leontīne. Ģimene veidojās; piedzima divi dēli Ilmārs un Māris. Ilmārs (dzim Adelaidē) latviešu sabiedrībā pievienojās visādos pasākumos. Viņš iestājās skautos, apmeklēja sestdienas rītos pamatskolu, spēlēja basketbolu pie Adelaides Sporta Kluba (ASK), dejoja tautas deju kopā Auseklītis un jaunības gados piedalījās visās Jaunatnes un Kultūras dienās gada beigās, apmeklējot Kultūras dienas Sidnejā, viņš uz pilsētas nama trepēm satika sarīkojuma dziedātāju Anitu Gulānu no Pertas. Pirms Ilmārs gadā uzsāka studijas Flindersa Universitāti (Flinders University) Adelaidē, viņš gadu paceļoja pa Austrāliju. Aizbraucot uz Pertu, Ilmārs nodzīvoja divas nedēļas pie Gulāniem, pirms atrada sev dzīvokli. Pa to laiku viņš tuvāk iepazinās ar Anitu, kura studēja par skolotāju. Abi iemīlējās. Atbraucot mājās, Ilmārs gadu studēja Flindersa Universitātē ekonomiku, fiziku un psiholoģiju. Tomēr sirds vilka uz Pertu. Anita bija atbraukusi uz Adelaidi, kad studijas beidzās jau novembrī, bet gada janvāra beigās abi ar vilcienu aizbrauca uz Pertu. Ilmārs Pertā vēl nebija bijis veselu stundu, kad viņam jau piedāvāja darbu laukos pie būvēm. Šad un tad darbs kliboja, jo vajadzīgie materiāli nebija atvesti vai arī nebija piegādāts ūdens. Ņemot vērā Rietumaustrālijas attālumus, kādreiz pagāja labs laiks, gaidot šo materiālu piegādi. Tanīs gadījumos tautiešu vadītājs skandinājis Izpeļņa nav liela, bet kas par brīvību!

17 Ceturtdien, gada 4. aprīlī Laikraksts Latvietis 17. lpp. Flinderiešu māju stāsti Turpinājums no 16. lpp. to ap alus brūvēšanas tvertni, lai ziemas laikā alus ātrāk rūgtu. Ilmārs ar Anitu pirmo reizi apciemoja Latviju gada augustā un satika tur mātes brāli Staņislavu, tēva māsu Mildu un viņas ģimeni. Viņi iebrauca tieši tai nedēļā, kad Latvijā mainīja likumu un atļāva rietumniekiem apmesties pie radiem un draugiem un ne Rīgas viesnīcā, ka līdz šim bijis norādīts. Staņislavs bija 10 gadus pavadījis Sibīrijā par to, ka viņa dzīves vietā bija atrasti Rietumu pasaules žurnāli. Sibīrijā viņš saslima ar tuberkulozi. Atgriežoties Latvijā slimam un vecuma gados, viņam piešķīra augstāko pensiju un Jūrmalā samērā lielu dzīvokli. Par sāpju naudu viņš iegādājās Vācijā darinātas skaistas mēbeles. No šī ceļojuma Ilmārs ar Anitu atgriezās mājās 19. decembrī, un divas dienas vēlāk Ļoņa saņēma ziņu, ka brālis ir miris gadā Ilmārs ar Anitu pavadīja 5 nedēļas Latvijā, satiekot radus un apmeklējot vecvecāku kapu vietu Meža kapos. Māris (dzim Adelaidē) izstudēja grāmatvedību Dienvidaustrālijas Universitātē (University of SA) un strādā bankrotu firmā B.R.I Ferrier. Māris atceras, ka uz Flindersa ielas mājas blakus zemesgabala, kad tēvs tur vairs neturēja būvmateriālus, izveidoja basketbola laukumu, un tur notika ne tikai basketbola dīdīšana, bet arī futbola (soccer) spēles. Mārim patika lielais plašums, kur izkustēties. Vienu dienu ar brālēnu Juri abi esot iekāpuši kaimiņa Tumuļa aprikozes kokā un sākuši ēst gatavos augļus, kas pēc īsa laika izveidojās augļu karā, likvidējot visus koka ražojumus līdz pēdējam. Par to esot bijis smags sods. Māris arī atceras, ka Tumuļu Jānis žāvējis visas aprikozes, kas nokritušas zemē. Nekas neesot laists zudumā. Citu reizi, spēlējoties ar Tumuļu Mārtiņu, esot izmēģinājuši Mārtiņa loka un bultu spējas. Alus kastes uzstādījuši priekšā Tumuļu vistu laukumam, un viss gājis forši, līdz kamēr viena bulta netrāpījusi alus kastei, bet vistai, kas uz vietas aizlaidusies uz vistu mūžības telpām. Lai nedraudētu bāriens vai kas sliktāks, puikas vistu pārmetuši pāri aizmugures sētai ar cerību, ka neviens nepamanīs. Māris latviešu sabiedrībā bija aktīvs jau no bērnības gadiem, apmeklējot sestdienas rītos latviešu skolu, skautu nodarbības, dejojot tautas deju kopā Auseklītī, piedaloties visās Austrālijas Latviešu Jaunatnes un Kultūras dienās, revidējot Katoļu biedrībai grāmatas un spēlējot basketbolu ASK un Bezderīgas vienībā. Māris apprecēja ārstu Tomaņu Intu, un ģimenē aug divas meitas Daina un Laura. Daina (dzim Adelaidē) izstudēja medicīnu Adelaides Univer- Māra kāzu diena. Sēž Inta. Stāv no kreisās: Anita, Ļoņa, Māris, Ilmārs, Osis. Laura un Daina. No kreisās: docente Daiga Kviļūna un Daina Rudaka. sitātē. Viņa ir piedalījusies daudzos latviešu sabiedrības pasākumos, absolvējot latviešu pamatskolu, vidusskolu un Annas Ziedares Vasaras vidusskolu. Daina ir apmeklējusi 3x3 saietus, dziedājusi folkloras ansamblī Bārdas Tiesa, piedalījusies guntiņu un gaidu vienībā un dejojusi tautas deju kopā Auseklītis. Pirms studiju uzsākšanas universitātē, Daina pavadīja vienu gadu Vācijā, strādājot kā bērnaukle Ulmas pilsētā, līdz ar to, iegūstot tekošu vācu valodu. Viņa izmantoja brīvo laiku Eiropā ceļojot; iepazina arī Latvijas garu un baudīja tās ainavas. Latvijā viņa satikās arī ar citiem Adelaides jauniešiem gada janvārī Daina organizēja sev obligāto brīvprātīgo prakses darbu Rīgā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Torņakalns. Tur Daina pavadīja divas nedēļas Intensīvās terapijas nodaļā pie nupat piedzimušajiem zīdaiņiem, kas ir jaunāki par 28 nedēļām. Pirms braukšanas Dainas izaicinājums bija profesionālās valodas iegūšana. Jau no pirmās dienas viņa tika silti un sirsnīgi uzņemta. Daina piedalījās Adelaides Medicīnas studentu sabiedrībā (Adelaide Medical Students Society) un viņu ievēlēja Austrālijas Medicīnas studentu sabiedrības izpildorgānā (National Executive Australian Medical Student s Society) gadā Daina kā pārvaldes locekle (Board of Directors) ceļoja pa Austrāliju, apmeklējot medicīnas sanāksmes, kur pārstāvēja fakultātes studentus. Dainu arī ievēlēja pavalsts prezidenta amatā (President of the Adelaide Medical Student s Society) gadā Daina iesāka darbu Flindersa Medicīnas centrā (Flinders Medical Centre). Laura (dzim Adelaidē) studē medicīnu Adelaides Universitātē. Viņa, tāpat kā māsa, ir aktīvi piedalījusies latviešu sabiedrības dzīvē, gan apmeklējusi skolas, gan dejojusi tautas dejas un darbojusies pie guntiņām un gaidu pulciņā. Laura ir apdāvināta sportiste, kas ir piedalījusies pavalsts un valsts U-14, 16, 18 un 20 kārtslekšanas sacensībās, kā arī vieglatlētikā, skrienot 100m un 200m distances. Viņas panākumi pavalsts līmenī gandarīti ar daudz medaļām, ieskaitot vairākus gadus kā pavalsts ātrākā skrējēja un kārtslekšanas čempione viņas gada gājumā. Laura izcīnīja vietu Dienvidaustrālijas komandā un ir piedalījusies valsts sacīkstēs Brisbanē, Kanberā un Sidnejā, kur saņēma 3. vietu sprinta distancē un 2. vietu kārtslekšanā. Nesenā nepieciešamā kājas operācija ir apturējusi iecerētos sporta sapņus. Daina un Laura bieži bija atroda- Turpinājums 18. lpp. FOTO no Rudaku ģimenes arhīva FOTO no Rudaku ģimenes arhīva FOTO no Rudaku ģimenes arhīva